es esmu tagad 17. nodaļā nepilnu dienu un man atņēma rapitogrāfus un visu penāli, jo laikam tas skaitās kā ierocis un es skaitos vēl gana neuzticama, lai man uzticētu zīmuli. Man besī viss, man riebjas, ka man dod joprojām lorofēnu, man vajadzēja izrakstīties uz trim dienām, lai vnk pierādītu viņiem, ka man nevajag nahuj tos benzos turpināt barot, man ir slikti. ļenai dod diazepāmu.

esmu novērošanas palātā ar 2 citām meitenēm. es domāju, ka nodaļa, kur ir tikai meitenes būs mājīgāka, bet tā vietā es redzu vnk daudz sievišķību un sāpes. palātā esmu ar Liānu, kuras mamma aizbrauca uz Baltkrieviju un viņu ierakstīja te, pirms tam viņa teica, ka ļoti drebēja un izsauca ātros un nonāca te. Moš abi, viņa stāsta, ka viņai ļoti bail, ka mamma avarēs, es pastāstīju, ka mana mamma īstenībā bija avārijā un, ka man arī tādas bailes ir utt. viņa teica, ka tas viņai palīdzēja un ka esmu "ļoti laba". Viņa runā monotoni. Es viņai piedāvāju šokolādi, un viņa neteica ne jā, ne nē, vienkārši atcerējās skaļi, ka jā, tā viņai garšo, laikam. Prasīja man vai es pīpēju, vai bieži. Es paprasīju to pretim un viņa teica, ka viņai ir iqos, bet viņa nezkādēļ to nepīpē. Nezin kapēc. Tad teica, ka cenšas atmest.

Otra sieviete arī kustās kā robots. Pirmā lieta, ko viņa teica, ir tas ka šī vieta ir ļoti skumja. Es viņai smaidīdama stāstīju par to cik sliktāk bija 26. nodaļā. Viņai kaut ko špricē dibenā uz nakti. Ja man špricēs, es nogalināšu sevi. Pat bez pildspalvām. Mani sabiedēja Rafaels stāstot pat tām vienām zālēm, kas tevi padara nemierīgu konstanti aka nav ērti nekādīgiun uzdzen apetīti. Bet es pieņemu, ka kāds, kurš pēc 4-5 gadiem draud nogalināt mentu ,nav tas miermīlīgākais vai patīkamākais pacients.

Vakar ēdu kopā ar pacientiem un man uzkliedza virsū. Tad man piedeva, jo bija jākliedz par to, ka soma man ir uz zemes. Kad ierakstījos, man prasīja kā es dzīvoju, es teicu ar 3 meitenēm, man prasīja kā es uzturu sevi, es teicu, ka mamma palīdz, man pateica, wow forši ar mammas naudu un narkotikas. Es teicu, neuztraucieties, man ir kompleksi par šo un gribēju dauzīt galvu pret sienu. Paldies dievam mani uztur kaut kāds traks spīts, neviens neadekvātais darbinieks vēl nav līīīīīīīīdz galam salauzis mani, bet smiekli arī nenāk.

Liāna negrib ēst brokastis, nezin arī kapēc. Te izskatās kā viesnīcā, bet visi ir vai nu roboti, vai slimi citā veidā. Vakar meitene kliedza aiz sienas uz tukšumu, Liāna teica, ka tā meitene tur redzot vīrieti. Te esot meitene no policijas akadēmijas, kurai liekas, ka viņu izseko.

18.DIENA

LOVINA-UBUD

Cik mēs labi gulējām! Mazā fifīgā viesnīciņa ļoti labi dzesējās un nakti gulējām teju aukstumā. Arī draugs gekons bija žēlīgs un šo nakti dziedāja tikai vienu reizi. No rīta gardi pabrokastojuši sagaidījām savu vakardienas šoferi īpaši labā garastāvoklī. Sēdāmies auto un devāmies ceļā. Un vai Tu re - atkal braucam kalnā un jau atkal iebraucam mākonī. Šis mākonis bija jaukāks un pat atradām vienu skaistu caurspīdīgu punktu no kura pavērās fantastisks skats. Visu garo ceļu, teju 3h garumā nemērojām vinā piegājienā, bet bijām atraduši punktus apskatei. Luwak Coffee Bali Plantation bija ārkārtīgi jauka uzņemšana. Bez maksas tiekam izvadāti ekskursijā un notestējam aptuveni 20 dažādas tējas un kafijas, un, protams, arī dārgāko kafiju pasaulē, kuras tasīte mums izmaksā 50 000 IDR, jeb 2.80 EUR. Labi, labi, šī gluži nav dārgākā, jo nāk no Luwak fermas. Dārgākā ir tā, kuras kaķi dzīvo brīvā dabā (gluži kā mums - brīvībā turētās olas, kūtī vai būrī). Dodamies tālāk cauri nelielam ciemam, kur mēs varējām pieredzēt kas īsti notiek ciemā ceremonijas laikā - visur vietējie uzkodu tirgotāji, visi skaistos tērpos, sapucētām frizūrām, ziediem... Sajūta pēc svētku apjoma ciemā kā jaunajā gadā. Tur piestājam un nopērkam zemenes un sniega augli. Zemenes mums ir gardākas, bet sniega auglis gan ir kaut kas interesants.

Tālāk nolemjam doties uz Cocoa Land Bali, jo arī kakao pupiņas šeit ir bieži sastopamas. Tas gan ir galīgi garām un ātri no turienes pazūdam.

Ierodamies viesnīcā "Korurua Dijiwa Ubud". Tā, lai rastos iespaids kā mēs izvēlamies viesnīcas:

1. Booking.v 9.3 balles uz numuriņš uz nakti maksā 85 EUR. Ar Booking sāku, jo vismaz man ir vieglāk orientēties, vairāk novērtējumu.

2. Ieejam pārčekot Agoda (vietējais bookings) - tur viena nakts maksā 72 EUR, bet šeit dažkārt ir visvisādi super piedāvājumi, kuponi, personelizētie piedāvājumi, ja regulāri ko rezervē.

3. Ieejam VIX, kas ir kā salidzini.lv , tikai viesnīcām un BINGO - dabūnam uzklikšķinot caur šejienie viesnīcu pa 50 EUR.

Lūk tā! Viesnīca ir palietota, toties tīra, svaigs gaiss, daudz zaļumu, ūdens baseinā nav vannas temperatūrā un izskatās, ka būs super brokastis. Cenā iekļauta arī ir tēja, joga, uzkodas un profesionāls attēls :D

Es guļu pie baseina, Valērijs iet pa kāpnēm un kliedz - paskaties, reku čūska! Un tik tiešām, pa snienu lien čūska un ielien dušas spraugā. Saskrien visi viesnīcas darbinieki, VISI! Čūska ir ļoti, ļoti tieviņa, bet teju metru gara. Es parādu šķirbu un viņi iepūš kaut kādu līdzekli, kuram vajadzētu palīdzēt viņai iznākt ārā. Pa to laiku atbrauc mūsu pasūtītās kanēļmaizītes un mēs abi, protams, sēžam, ēdam un skatamies šķirbā. UN IR, VIŅA ATKAL IR ĀRĀ un mēs kliedzam. Atskrien atkal VISI un VISIEM ir bail :D Tas bija tāds cirks - viņš saķer čūsku ar to savu garo uzparikti un viņa ikrīt baseinā, atkal viņš saķer un viņa sāk līst pa to stieni. Labi, īsumā sakot - čūsku notvēra un droši pārvietoja citur un mēs bijām pārsmējušies!

Valērijs teica, ka ir pieguris un nolēmām neko nedarīt, atpūsties tuvākās 2 dienas... atpūšanās ilga tieši 20 minūtes, jo plāns rītdienai ir gatavs un tas teju nemaz neietver pūšanos! :D

!!! Internets saka, ka Bali kādreiz mējojuši tīģeri. Tie ir suga ir bijusi "Panthera tigris sondaica" un dēļ vietējo medībām, tie izmiruši 1950. gadā. Šāds ir interneta fakts, bet Balieši paši uzskata, ka tas ir safabricētos, jo nav ne fizisku pierādījumu, kā arī nav paaudzēs nodot šāda informācija. Lūk šāda mistērija šodien.

meiteneem velās brokastis

BRAUCU UZ LIEPĀJU

8:50 Rīgas autoostā uz robežas starp 3. un 4. platformu uz zemes sēdēja Žūpas kungs. Viņš sēdēja Ilgi, zemē skatīdamies, lai saulei acīs nebūtu jāskatās, redziet, kaunējās. Žūpas kungs sasodīti smagi centās sataustīt soliņu, sataustīt kur tad viņš varētu piesēst. Uz zemes sēdēt jau nav zolīdi, viņš ceļotāju apmulsušo skatienu ielenkts, tika stādīts bezizejas situācijā, kurā pakļāvība sabiedriskām izvirtībām, šajā gadījumā, pēcpuse uz sola nevis uz aukstā betona ir vienīgā iespēja kļūt par cilvēku. Par sabiedrības krējumu neviens neuztrīkstēsies viņu saukt, bet kā cilvēks viņš būtu klasificējams. 8:50, laikā, kad norisinās Žūpas kunga cīņa par cilvēka statusu atoostas 3. un 4. platformā esošo sugas biedru acīs, ik katrs Žūpas kunga solis šķiet greizs, jo daudzi nav ieturējuši brokastis un šādus tādus nepaēdušus īgņas par objektīviem vērtētājiem nosaukt nevar, bet Žūpa nezaudē cīņas garu un apņēmīgi cenšas sataustīt, kur tad varetu būt viņam paredzētā vieta zem saules. Parasti, tausta ar rokām un pirmie Žūpas kunga instinkti uz to arī norādīja, taču spraigā cīņā var noderēt visādi līdzekļi, tapēc par galveno taustekli kļuva Žūpas kunga seja. Ar vaigukaulu solam pieskāries viņš šķietami uzvar. Vājprāts, cik neparedzami ir apstākļi rīgas autoostas robežā starp 3. un 4. platformu!

24. Patiesības Virtulis

Pamodos trijos no rīta. Nākmās trīs stundas centos vēl iemigt, bet neveiksmīgi. Spranda nejēgā sāp, galva sāp, katetras roka sāp, velk uz sliktu dūšu, viss labais sāns sāp, jo nogulēts neērtajā gultā. Sešos saprotu, ka aizmigt vairs nav variants. Aizstreipuļoju kaut kā uz vannasistabu. Apskalojos, iztīru zobus, pārģērbjos, iekrītu atpakaļ gultā. Guļu un blenžu griestos.

6:45 atnāk atkal cita māsiņa, apžilbina mani ar gaismām un saka, ka atkal man atņemšot asinis. Rādu katetru, saka, ka tad ņemšot no otras rokas. Nopumpē asinis, dodas prom. Guļu un blenžu griestos.

Neilgi pirms 9iem atnāca atkal cita māsiņa, lai ielaistu man katetrā zāles, kuras palīdzēs nepievemt Patiesības Virtuli. Laiž tās zāles un es to jūtu, man sāp. Sakožu zobus. Māsiņa pabeidz laist zāles un dodas prom. Pēc kādām desmit minūtēm man atnes brokastis. Auzu putra, divas maizes šķēles, 10g sviesta, viena pabieza siera šķēle, banāns un tēja. Šī ir pirmā reize, kad visu notiesāju. Apmēram, piecas minūtes pēc ēšanas, man sāk palikt slikti. It kā, tās zāles, kuras man ielaida, bija pret to, bet izskatās, ka tām ir lēnā iedarbība, lai es nepievemtu MRI pēc pāris stundām, nevis tagad. Apguļos un cenšos nekustēties, lai brokastis paliktu manī.

10:22 ienāk masiņa saka, ka transports būs ātrāk, jo MRI būs ātrāk, lai taisos un pēc 10min esmu gatavs. Mani vedīs uz citu slimnīcas…ēku uz to Patiesības Virtuli. Taisos. Pēc minūtes atkal ieskrien tā māsiņa, saka, ka transports jau ir klāt un gaida. Cik nu ātri varu, saģērbjos un streipuļoju ārā. Aizved mani līdz aizmugures izejai, kur ir transports. Māsiņa man vēl iespiež rokā mapīti ar manu info un palaiž. Atveru busiņa durvis, sasveicinos, pretī nekā. Īgns šoferis, īgna tante blakus, aizmugurē vēl viena paciente, kuru vedīs un skan krievu mūzika. Ierāpjos busiņā, apsēžos…un tad mēs 10min vienk. stāvam. Man tā bija jāsteidzas, jo transports jau gaidot, bet te vienk. sēžu busā desmit minūtes un cenšos nevemt. Pēc 10min šoferis iedarbina busiņu un brauc. 5min un esam pie galapunktā. Tur mani sagaida jau pazīstams vīrietis, kurš mani vakar veda uz rentgenu un ECG. Aizved mani līdz MRI kabinetam un saka, lai gaidu, kad mani sauks. Iedod savu tel. nr. un saka, lai zvanu, kad man viss cauri, atnākšot man pakaļ. Sēžu un saprotu, ka man ir slikti. I mean, slikti sāka palikt ~5min pēc ēšanas, bet, nu, tagad paliek sliktāk.

10min vēlāk paveras kabineta durvis un ārsts mani sauc iekšā. Dodu viņam mapīti, bet viņš saka, ka nevajagot, jo visu jau par mani izlasījis sistēmā. Ierāda man kabūzi, kur atstāt jaku, jostu, telefonu utt. Pasaukšot. Sēžu, gaidu, blakus miskaste. Ceru, ka nepievemšu to. Mani pasauc uz MRI. Apguļos, man uzliek kasti utt. Prasu, cik ilgi būs. Atbild, ka kādas 20-25min. Ok, šoreiz ātrais pasākums. Pēc sajūtām, 25min atkal viens pats ar savām domām. Mani izķeksē ārā un saka, ka ielaidīs kontrastvielu katetrā. Viņš tur čakarējās un prasa, kad lika katetru? Saku, ka vakar vakarā. Prasa, vai kaut kas viņā ticis laists, atbildu, ka no rīta ielaida zāles. Viņš turpina čakarēties un visu laiku prasa, vai nesāp. Atbildu, ka nē. Nu, ok, it kā, pieslēdza to kontrastvielu, tagad 3min vēl un tad viss. Atpakaļ Patiesības Virtulī. Jūtu, ka tā roka sāk sāpēt. Nu, tā dikti neforši sāpēt. Kā viņš man iepriekš prasīja, vai neesot tādas “plēsošas” sāpes. Tagad ir tas, ko es varētu līdzīgi aprakstīt. Bet tikai 3min. Izturēšu..

Pēc 3min mani atkal izķeksē ārā un ārsts saka, ka, nu, nešancē tā katetra. Nesaprotot arī, kur tad tās zāles no rīta esot aizgājušas. Tas varētu izskaidrot, kāpēc man visu laiku ir slikti, kopš izkustējos. Zāles, kurām bija jāpalīdz pret slikto dūšu laikam ir aizgājušas kaut kur ne tur. Viņš pasauc medmāsu, izņem man veco katetru, saka, ja sāpot vēlāk, lai saku nodaļā, ka vajag kādu kompresi. Es atkal jutu, kā tā katetra pamet manu roku. Lūk, tā ir pretīga sajūta, kuru jūtu otro reizi mūžā. Tu jūti, kā tā katetra tiek izvilkta no rokas. Jūti katru mikromilimetru, ko viņa slīd ārā no rokas. Pretīgi un sāpīgi. Māsiņa otrā rokā ieliek jaunu katetru. Uzreiz jūtu, ka viss pareizi. Nesāp kā vakar, kad lika iepriekšējo. Laiž kontrastvielu un viss forši. Prasa, vai nesāp, atbildu, ka nē, un tas tad nozīmē, ka viss kārtībā.

3min MRI un viss. Varu pakoties un doties. Uzzvanu kungam, kurš man iedeva savu tel. nr., viņš atnāk man pakaļ un pavada līdz vietai, kur mani savākšot transports. Pēc 10min atbrauc atkal īgnais šoferis ar krievu mūziku un īgno tanti. Aizved mani atpakaļ, es gandrīz izkritu no busiņa, kāpjot ārā, bet savācos un gandrīz filigrāni tiku ārā. Aizsteberēju līdz savai nodaļai, atdodu nevienam nevajadzīgo mapīti ar saviem datiem dāmai uzņemšanā, aizklunkurēju uz palātu un viens pats īgns sēžu un cenšos nevemt. Es pat nepārģērbšos uz “gultas” drēbēm. Man ir slikti, man viss riebjas, es gribu mājās, jo te man ir palicis tikai sliktāk…

Dana atkal saka, ka atbraukšot pie manis. Vakar atšuvu, jo negribēju, lai kāds mani tādā stāvoklī redz. Šodien atšuju, jo saku, ka mēģināšu tikt prom, nav jēgas braukt ciemos.

Ieskrien viena no manām dakterēm un pajautā, vai man esot tikusi taisīta datortomogrāfija vēderam? Pasaku, ka bija pagājušajā gadā tikai galvai. Pirms paspēju vēl kaut ko pateikt, viņa aizsteidzas prom, sakot, ka vēl ienāks pie manis. Nu, ok. Sēžu un gaidu. 13:46 man atnes pusdienas. Dārzeņu zupa BEZ GAĻAS!!!!!, rīsu šlura atkal ar kotleti pa vidu, biešu salāti, divas maizes šķēles un zaptsūdens. Viss jau būu forši, bet man ir tik slikti, ka es nevaru ieēst. Ar mokām noēdu divas sausās maizes šķēles, jo tās vēl varbūt paliks manī un izdzeru zaptsūdeni, lai dabūtu to maizi lejā. Viss. Piedod, zupa bez gaļas, bet es vienkārši nevaru…

Atnāk atpakaļ daktere, kura teica, ka atgriezīšoties. Saka, ka man vajadzēšot taisīt to kaķīšmašīnu vēderam, bet to varēšu darīt ambulatori, jo viņiem te esot baigā rinda un to agregātu.Parasa, kā jūtos. Saku, ka slikti. Prasa, kas par vainu. Izstāstu par gultu, spilveniem, bezmiegu, sāpēm, kuras tagad ir jau vairāk kā 24h non-stop, kas iepriekš tik traki nav bijis, par to, ka ne dienu neesmu paēdis, jo visur ir gaļa, par sačakarētās katetras epopeju un tā tālāk un tā joprojām. Pasaku viņai pilnīgi godīgi, ka, kopš esmu šeit slimnīcā, man ir palicis tikai sliktāk un sliktāk. Esmu pateicīgs par pārbaudēm utt., bet palikšana šeit mani pamazām beidz nost un es gribu prom. Viņa atbild, ka doma mani esot laist prom rīt, bet viņa piezvanīšot otrai dakterei noskaidrot, varbūt mani var tomēr laist prom jau šodien. Pasakos viņai un piebilstu, ka, ja man tomēr būs jāpaliek, tad būtu jauki, ja es varētu dabūt kaut kādas pretsāpu zāles, lai varu kaut mazliet atpūsties. Daktere saka, ka noskaidros, kas ar promlaišanu un, vai nu iedos man zāles, ja būs jāpaliek, vai izrakstīs kaut ko, ja varēšu doties prom.

Pēc kādām desmit minūtēm viņa ir atpakaļ un saka, ka otra daktere piekritusi mani laist prom šodien. Bet man rīt būs jābrauc atpakaļ, kad būs MRI rezultāti un tad būs konsīlija lēmums, utt. Īsāk sakot, rīt jāatgriežas kaut kad pēcpusdienā uz lielo sarunu. Nav problēmu, ka tik tieku prom tagad! Viņa noprasa, vai esmu līdz šim lietojis kādus pretsāpju medikamentus un, kā viņus lietoju. Pasaku, ka lietoju tad, ja sāpēja, kad zinu, ka man kaut kur jādodas un kaut kas jādara. Saku, ka lietoji Solpadeine ar kodeīnu, jo tas ir jaudīgākais, ko var dabūt bez receptes un tas vismaz palīdz 8/10 gadījumiem. Viņa prasa, vai esmu lietojis ibumetīnus utml. Atbildu, ka ibumetīn-veidīgie, manā gadījumā, ir kā apēst bulciņu un cerēt, ka tā palīdzēs pret sāpēm. Viņa saprot, ka vajadzēs kaut ko ar kodeīnu, citādi nav aršanas. Saka, ka izrakstīšot recepšu pretsāpju zāles un klāt būs neiroķirurga ieteiktās zālītes, kuras palīdzēšot pret tūsku manās sačakarētājās smadzenēs. Kamēr gaidīju, kamēr ārste izraksta receptes, atnāca fizioterapeite un iedeva man nosūtījumu pie fizioterapeita, lai man tas prieks esot valsts apmaksāts. Ieteica visādus dzedzikus, kurus nopirkt, lai varu ātrāk atkopties fiziski, neatkarīgi no tā, kas un, kā būšot ar manām smadzenēm. Dana pieteicās atbraukt man pakaļ. Sagaidīju ārsti, kura izstāstīja par izrakstītajām zālēm, recepcijā saņēmu rēķinu par savu ciemošanos un tad jau arī Dana bija klāt. Es nevarēju īsti panest savas parpalas un paiet vispār. Dana palīdzēja aiznest mantas līdz mašīnai, gāju pats. Izejot no slimnīcas, sajūta bija kā tiktu ārā brīvībā pēc gada cietumā, nevis trim dienām slimnīcā. Saulīte spīdēja sejā, es knapi varēju paiet, bet es devos mājās!

Aizgājām uz piemājas aptieku pēc zālītēm. Neiroķirurga zālītes nedabūju, jo man vajagot 2mg, bet viņiem bija tikai 4mg. Bet pretsāpju zālītes dabūju. Mājās paēdu (BEIDZOT) un iegūlos dīvānā, pirms tam iešaujot vienu jauno pretsāpju ripu. Dana aizdevās uz viktorīnu. Es visu vakaru nogulēju dīvānā, blenžot griestos. Es jutu kā iedarbojas zālītes, jutu kā, pēc visas manis mocīšanas, man uzkāpa temperatūra un sākal auzt kaulus. Jutu, kā temperatūra mazliet samazinās, jutu kā zālīšu efekts pēc kādām 5-6h izgāja. Kad Dana atgriezās, palūdzu, lai iedod termometru. 37.5. Izdzēru magnija dzērienu un klūpot-krītot aizkārpījos līdz guļamistabai, kur vienkārši sabruku gultā. Tik un tā laimīgs, ka esmu mājās. Spranda un galva sāpēja par kādiem 80-90% mazāk, spēka joprojām nebija…Bet mājās.

Atzīmējot dienu cīņai pret cilvēku tirdzniecību, biedrība "Patvērums "Drošā māja"" šodien plkst.11 rīkos šai dienai veltītas preses brokastis, aģentūrai LETA pavēstīja biedrības "Patvērums "Drošā māja"" sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Ķīķere. Pasākumā tiks prezentēts jauns videoklips, kas tapis sadarbībā ar influenceri Barbaru Dzelmi jeb īstajā vārdā Annu Martu Dalderi. Viņa kopā ar "Patvērumu "Drošā māja"" šogad viesojusies vairākās Latvijas skolās, lai runātu par cilvēku tirdzniecību ar jauniešu auditoriju. Videoklips izstrādāts kā rīks, ar kuru palīdzību stāstīt jauniešiem par reāliem cilvēku tirdzniecības riskiem viņiem saprotamā, labi uztveramā veidā. Kaut arī Latvijā tiek veikti daudzi preventīvi pasākumi, biedrībā "Patvērums "Drošā māja"" katru gadu tiek rehabilitēti vairāk nekā 20 cilvēku tirdzniecības upuru. Tirgotāju tīklos nokļūst visdažādākie cilvēki - neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, izglītības līmeņa, izcelsmes. Mums katram piemīt sava ievainojamība, un diemžēl cilvēku tirgotāji to izmanto, uzsver Ķīķere. Pasākums notiks biedrības telpās Rīgā, Lāčplēša ielā 75-1B.

Viņi fr ir labākie

Gan no paša rīta, pamājot caur mašīnas logu, gan nedaudz vēlāk, sagaidot jau ar pirmo no neskaitāmiem dzērieniem, gan pa dienu, uzbliežot voļiku un sazīmējot tabletes, gan vakarā, runājot pilnīgāko bezsakaru un uzaicinot uz saviem nākotnes laukiem, gan naktī, ievērojot tradīcijas ar laivošanu un zvaigžņu vērošanu, gan nākamajā rītā, uztaisot super nice great brokastis, kuras neviens jau vairs nevar iedabūt iekšā, gan arī nākamajā dienā, pa ceļam liekot visvisādu mūziku

Pat nevaru saprast, par ko man tādus viņus piešķīra 🫶 paldies, ka ir

2023.06.01. Brokastis ar cieti vārītām olām Hard Boiled Eggs acrylic/hardboard, 25x25 cm

piedod, ja vari\

vienmēr esmu gribējusi uzrakstīt par viņu. par dzīves svarīgāko cilvēku. par cilvēku, kura dēļ eksistējam, kura dēļ sākas dzīve. par cilvēku, kurš visu dzīvi nes mūs zem savas sirds. tikai nemitīgi maldos starp vārdiem. kā uzrakstīt vieglāk un skaistāk, kā pareizāk, kā nepadarīt viņu par sliktāko cilvēku manā pasaulē.

domāju par to, kā viņa liek man justies. iespējams varu sajūtas raksturot ar vārdiem: nepareiza, skumja, nepietiekami laba. viņa man ir mūžīgais terors. mūžīgais nekas nav labi. haoss. katram jautājumam vienmēr jau ir atbilde un vienmēr tā ir pārmetoša. katrs sasniegums nāk ar vārdiem, bet varēja jau vēl to un to. varēja labāk. katrs kā tev gāja, kur tu biji, nāk ar, kāpēc tu tur ej un priekškam brauc, un ko tu tur dari. mana klausāmā mūzika vienmēr pārāk depresīva. man tā šķiet skaista un veldzējoša. viņai no tās metas slikti. un kāpēc tu nesmaidi, man jautā. kāpēc tu nerunā, man jautā. jūtos ļoti nogurusi. brīžiem šķiet, ka izdvest kaut skaņu pār lūpām, ir sarežģītākais uzdevums pasaulē.

cilvēks, kuram nekad nekas nepatīk. manī, ne jau citos. tu apvainojies, man jautā. bet tas jau bija tikai joks. katrs pārmetums sākas asi un skarbi. kad saskumstu un vairs neatbildu, tad nāk jautājumu virkne par to, kāpēc tāda esmu un kas man vainas, kāpēc klusēju. viss taču tikai joks.

viņa vienmēr ir vēlējusies, lai esmu tāda, kādu viņa mani iztēlojas. lai atbilstu mazajiem rāmīšiem “kā visi”. tomēr tas nekad nedarbojās. atceros, kā vienu rītu viņa uzstāja, ka jāēd brokastis – banāns un siermaize uz rupjmaizes. visu ceļu tramvajā, braucot uz skolu, tas banāns kāpa arvien augstāk un augstāk. izkāpu no transporta, aizgāju līdz skolai un pie pirmā koka izvēmos. apkaunojoši. vēl joprojām nekad neēdu brokastis, jo nespēju. visas tās foršās pankūku, omlešu un avokado maizīšu vietas šķiet tik foršas, bet es nespēju. nu varbūt ap pulkstens diviem/trijiem, bet kurš gan tā dara. var jau būt, ka tie visi ir sīkumi, drošvien tā arī ir. bet sīkumi reizēm ir lielumi.

tu esi pārāk tieva, tev neturas drēbes virsū, nē, tomēr par resnu, vai tu neesi sākusi ēst par daudz bulciņu? tizla un nevajadzīga. reizēm malacis, bet ļoti reti, jo tev neizdodas. atceries, ka neviens tevi nekad negribēja! bučas, lai jauka diena!

visu dzīvi esmu pēc viņas skumusi. esmu jutusi ārprātīgi lielus un aukstus vientulības brīžus. tādās reizēs vienmēr domāju, ka gribētu saritināties viņai klēpī, kā mazs kaķēns. gribu klusītēm raudāt un lai mani cieši tur. lai samīļo. lai pasaka kaut vienu labu vārdu. ka novērtē, ka lepojas, ka mīl. varbūt tas ir par daudz prasīts. bet tikai vienu reizi dzīvē, ja viņa spētu būt man blakus, kad ir vissliktāk. viņa ir tā, pēc kuras es skumstu. viņa ir atbilde. bet es vairs nespēju pieiet klāt. vairs nespēju pateikt. sarunas ir pārmetumu pilnas un ne pie kā laba nenoved. cenšos saprast un apslāpēt sajūtu sevī, pieņemt to, kā viss ir. 

mūsu attiecības ir sarežģītas. tik pat sarežģīti ir uzrakstīt šīs visas domas, kas ir manā prātā. no malas taču tā neizskatās. un vienmēr jau tā nav. un patiesībā man ir tik daudz paldies, ko viņai teikt. viņa ir visā visumā lielisks cilvēks, dzīvesbiedrs un draugs citiem. un es mīlu viņu no visas sirds. tomēr zinu, ka mūžīgi ilgošos pēc viņas pieskāriena un mūžīgi no tā bēgšu.

Brokastis Kotletes ar kartupeļiem un biezpienu 🍓🥳🥳🥰🥰😍 #foodie #foodblogger #foodlover #followforfollowback #foodies #foodpics #food #meat #pork #poteitos #yum #yummy😋😋 #yummyinmytummy #yummyfood #yummy😋 #labiēduši #latvija🇱🇻 #latvianblogger #latvia🇱🇻 #agyfood #agnisberg #ediens #ēdveselīgi #ēdiens (at Turaida, Latvia) https://www.instagram.com/p/CnoPKj-oPeO/?igshid=NGJjMDIxMWI=

izbeidzies derīguma termiņš//

noskan modinātājs, un es atveru acis

“šī diena būs labāka nekā vakar”

es nodomāju

nav spēka, bet ir jāceļas

aizeju līdz virtuvei

ārā ir tumšs

bet skaisti sakārtās lampiņas griestos liek pasmaidīt

atveru skapīti un sniedzos pēc maizes kukulīša

es nodomāju

“kad es pēdējo reizi ēdu mājās gatavotu ēdienu”

kurš to vairs atceras

paskatos uz maisiņu, kurā ir ietīta maizīte

uz tā ir rakstīts 19. decembris

šodien ir 29. decembris

tā vismaz man šķiet

visas dienas tik vienādas pēdējā laikā

nodomāju

“labi, es tāpat brokastis nekad neēdu, nekas traks”

un izmetu iepakojumu miskastē zem izlietnes

apģērbjos un steidzos atpakaļ dzīvē

treniņš, skola, darbs

skola, darbs, treniņš

darbs, treniņš, skola

secība jau vairs nav svarīga

jāieskrien rimčikā pēc kaut kā garšīga

vitrīnā skaisti izkārtotas smalkmaizītes

es nodomāju

“šodien var, šodien nepaēdu brokastis”

paņemšu rabarbera maizīti

nebūs tāda kā omes taisītā, bet derēs

“paldies, jauku jums dienu”

turpinu lēnam steigties uz nākamo lokāciju

austiņās skan Mac Miller ROS

viņš dzied

“have you ever been in love”

domājot par mīlestību, iekožos bulciņā

ar mokām pievaru pirmo kumosu

pirmā doma

“fuu”

par ēdienu ta nedrīkst teikt, bet

paskatos uz leju un iekšā ieraugu baltu, pūkainu ievārījumu

smieties vai raudāt

nav laika ne vienam, ne otram

noskaloju šodienas neveiksmes ar ūdens glāzi

“koncentrējies uz pozitīvajām lietām”

es sev atgādinu

pulkstenis rāda 22:00

iesprūdusi domās un darbos saprotu, ka tā arī neesmu neko saturīgu ielikusi vēderā šodien

nodomāju

“tas izskaidro slikto garastāvokli”

dodos atkal uz virtuvi

ārā atkal ir tumšs, bet izkārtās lampiņas sasilda telpu

es atkal pasmaidu

atveru ledusskapi:

1 sažuvis tomāts

ciets siera klucītis

24 datuma piens

marinētu gurķu burciņa

aizmirsu nopirkt visu vakariņām

“veikals jau ir ciet” nodomāju

tā it kā man būtu enerģijas aiziet, ja tas būtu vaļā

izvandu apakšējos virtuves skapīšus

atrodu ātri vārāmās nūdeles

atvieglota nopūta

uzlieku vārīt ūdeni

kad iztecēs mans derīguma termiņš?

23. Zemākais punkts...pagaidām

Pamostos piecos no rīta. Sāp gurns, sāp spranda, sāp galva, kuņģim slikti, šķiet, ka vemšu. Palieku guļus un mokos. 5:20 dzirdu modinātāju kaut kur pie māsiņu posteņa. no 5:30 māsiņas sāk trobeli. Pilnā balsī sarunājas, šļūkā pa gaiteni, ap 5:30, šķiet, nomet vairākas bleķa paplātes, pīles vai kaut ko. Trobelis baigais. Ja kāds vēl gulēja…HAHA, vairs neguļ!

6:30 manā palātā ienāk māsiņa, apžilbina mani, ieslēdzot griestu gaismas un saka, ka esot klāt man atņemt asinis. Nu, kas jādara, jādara. Nopumpē man asinis un iepazīstas ar manu asinsriti, kura diezgan jaudīga. Šmuce manā gultiņā. Oh, well. Guļu un blenžu griestos.

8:30 palātā ienāca jauks kungs, kurš ar slāvu akcentu centās izruāt manu uzvārdu. Piepalīdzēju. Apstiprinājis, ka tas, tik tiešām esmu es, kurš viens pats atrodas 28. palātā, viņš mani aicināja līdzi, Man esot jāiet uz rentgenu. Izkārpos no gultas, uzvelku čībiņas un streipuļoju kungam līdzi. Pa ceļam uzzinu, ka pēc rentgena, man vēl būš ECG, jeb elektrokardiogramma. Rentgenā nofočē manas plaušas, ECG kabinetā mani nošpricē kā tādu telpaugu vasaras karstumā, saliek visus tos piesūceķņus, nomēra vajadzīgo, atlaiž piesūcekņus, iedod papīra dvieli noslaucīties un saka, ka varu iet atpakaļ uz palātu. Streipuļojot atpakaļ, saprotu, ka esmu vēl vājāks kā parasti. Pusceļā piesēžu atvilkt elpu. Paiet grūti, spēka maz, plus čība visu laiku lec nost no labās kājas. Cenšos saprast, kur man jāiet atpakaļ, jo jūtos kā apdullusi muša. Tieku līdz palātai, iegāžos gultā. Guļu un blenžu griestos.

9:09 man atnes brokastis. Šoreiz bezgaršīga manna putra, trauciņš ar biezpienu, bumbieris, divas maizes šķēles 10g sviesta un tēja. Pirms ķeros pie ēšanas, palūdzu, lai man iedod kaut ko pret slikto dūšu, citādi brokastis būšot veltīgas. Pēc brīža atnāk cita māsa, iedod man mazu tabletīti, sakot, ka, par cik man neesot katetra, tad jādzer ripu. Kas ta man? Ka’ tik palīdz! Iešauju ripu, dažas min pagaidu un ķeros pie brokastīm. Visu, izņemot bumbieri noloku. Bumbieri man ne pārāk garšo. To atstāju. Guļu un blenžu griestos.

Ap desmitiem atkal atnāca manas dakteres. Noprasīja, kā gāja rentgenā un ECG? Ko tad es baigi varu citu pateikt, kā to, ka…bija? Paprasa, jautājumus utt. Pastāstu, ka palūdzu pretvēmīša ripu un, šķiet, nostrādāja, jo stunda pagājuši un brokastis joprojām ir manī. Es gan cenšos pārāk lieki nebūt vertikāli, jo tas nepalīdz kuņģa spējai noturēt sevī jebko, bet tāpat. Daktere pastāsta, ka rīt 11os, man būšot jādodas uz MRI, jeb, kā mans čoms Kodols to nosauca – The Truth Donut (Patiesības Virtulis) Es nezinu, kur viņš ņēma šo nosaukumu, bet es to tik un tā piesavināšos! Pasaku dakterei, ka MRI mani nebiedē, jo tas būs jau…ceturtais vai piektais MRI apmeklējums, bet es uztraucos par to kuņģi. Negribās pievemt Patiesības Virtuli. Daktere saka, ka palūgšot, lai pirms MRI mani sazāļo. Yay! Pēc Virtuļa kaut kad būšot konsīlija tikšanās un tad jau lemšot, kas un, kā ar mani būs tālāk.

Ap 11iem pie manis atnāca fizioterapeite. Aizveda uz savu kabinetu, apguldīja uz kušetes un ierādīja dažus roku vingrinājumu maniem dilstošajiem pleciem. Teica, ka šodien daudz nemocīšot, jo es izskatoties savārdzis. Rīt būšot vēl vingrinājumi balansam, jo tas man arī ir čupā. Fizioterapeite šķita tāda diezgan jauka. Visu laiku motivēja iun uzslavēja, ja vingrinājumus izpildīju pareizi. Jāpiebilst, ka fizioterapeiti arī neapvēmu. Yes!

13:44 atnesa pusdienas. Zupa AR GAĻU, tomātu ķēpa ar cietām baltajām pupiņām un lielu gaļas kotleti pa vidu, divas maizes šķēles un zaptsūdens. Zupu, protams, pat neaiztiku, kotleti baigi kustināt nevarēja, jo viņa sadalījās, tāpēc noēdu no malas cietās pupiņas, noēdu divas maizes šķēles un izdzēru zaptsūdeni. Guļu un blenžu griestos.

Man knapi panesami sāp spranda un galva. Es vainoju to slimnīcas gultu un spilvenus, no kuriem jēga tikpat liela, kā guļot uz divām tortillas šķēlēm. Man nav spēka. Knapi varu aizsniegties pēc ūdens pudeles, lai padzertos. Nespēju pat īsti piecelties sēdus. Pāris reizes tomēr to izdarīju, bet tad spranda un galva sāk sāpēt vēl intensīvāk un nekas cits neatliek kā likties atpakaļ guļus. Man izmērīja temperatūru – 36.9. Spiediens esot normāls. Guļu un blenžu griestos, jo nav spēka nekam citam. Pat ne filmai. Plus, ir gaišs. Kāda filma, kad Tev pa logu, starp skujukoka zariem tieši sejā spīd saule?

17:39 man atnes vakariņas. Makaroni sajaukti AR VISTAS GAĻU, toveris ar krējumus (but why?), divas maizes šķēles, visai gardi skābo kāpostu salāti, biezpiena sieriņš ar mango un tēja. Makaronu un krējuma traukus skipoju. Apēdu salātus, kuri ir tiešām garšīgi, divas maizes šķēles, izdzeru tēju un noēdu biezpiena sieriņu. Bezspēkā atkrītu atpakaļ gultā. Guļu un blenžu griestos.

Kad satumst, ieslēdzu filmu. Šovakar ”The Curious Case of Benjamin Button”. Filmu gan vairāk klausos, jo spranda un galva sāp tā, ka pakustēties īsti nevaru. Padzerties saņemos reti, jo nav spēka pagrābt ūdens pudeli. Viss sāp. Pie uzkodu somas netieku, jo tas nozīmētu piecelties sēdus, kam man vairs nav spēka. Biš arī sāk krist ciet širmis. Man reāli ieslēdzas kaut kāda depresija. Man šķiet, ka es no šejienes ārā vairs netikšu. Viss tā sāp, spēka nav un ar to arī viss beigsies…

Ap 20:30 palātā ienāk māsiņa, ieslēdz gaismas, es atkal mazliet extra pamirstu, bet savācu spēkus piecelties sēdus. Māsiņa saka, ka liks katetru rītdienai. Nu,ok. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…nu, knapi atrod. Tūdaļ durs un likts katetru, bet…katetra brāķis. Aizies samainīt. Atlaiž žņaugu. Atnāk ar jauno katetru. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…It kā, atrod. Dur…un nav. Saliek plāksterus, atvainojās, saku, ka viss ok. Provēsim otrā rokā. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…nu, nekā. Sāk spriest, vai provēt otro reizi vai saukt citu māsiņu, jo pēc pirmā fail’a viņai mazliet trīcot rokas. Mierinu vinu, ka viss būs labi, gadās utt. Viņa nolemj, ka tomēr sauks citu māsiņu. Atnāk otra, uzliek atkal žņaugu, meklē…ne sūda. Trīs vietās lika žņaugu, līdz kaut kādu kripatiņu vēnas atrada. Teica vēl kaut ko, ka man esot, šķiet, šķības vēnas. Pati Tu šķība! Iedur, ieliek katetru un prasa, vai es neesmu tikko kafiju dzēris, jo asinis ejot pa gaisu. Pirmā māsiņa saka: “nu, es viņam to žņaugu noturēju, tad Tu, nav brīnums!” Notestēja katetru…viss ok. Varu nīkt tālāk. Guļu un blenžu griestos. Viss sāp, viss slikti.

Ap deviņiem atkal nāk cita māsiņa piedāvāt miega mikstūru. Šoreiz es pat neatsakos. Viņa man ielej to mazo šotglāzīti ar to virumu. Nolemju sagaidīt, kad beigsies filma un tad dzert. Filma beidzas ap desmitiem vakarā, nolieku nost iPadu, laiks dzirai. Tas ir, šķiet, pretīgākais šķidrums, kuru esmu dzēris…Nu, gandrīz jebkad. Uzdzeru ūdeni, bet tāpat tā pretīgā garša ir visur. Turos, lai to visu neizvemtu ārā. Apguļos uz sāna, jūtu, ka tā roka, kurā katetra sāp. Laikam, ka baigi samocīta. Jūtu, kā dzira sāk iedarboties. Roka sāp, spranda sāp, galva sāp, viss ir slikti. Ceru tik, ka iemigšu, pirms tā dzira parauj. Iemiegu.

Kad bērni jāpalaiž uz skolu un arī pašiem gribas sātīgas brokastis – tad šis sacepums noteikti būs īstā izvēle. Vitas tikpat gardas receptes meklē Instagram profilā @_edam_majas. Nepieciešams (2-3 porc., cepamtrauks 25 cm): 2 tortiljas plāksnes; 2 lielas saujas spinātu; 3 olas; 6-7 šķēles siera (vai sarīvēts siers ~120g); 2 tomāti; Svaigais siers vai krēmsiers; Garšvielas, zaļumi Pagatavošana: Cepamtraukā ieklāj cepamo papīru. Liek iekšā tortiljas plāksni, apziež to ar svaigo sieru, tad liek virsū 1 sauju spinātu, 3-4 šķēles siera un ripiņās sagrieztu tomātu, bagātīgi apkaisa ar garšvielām. Otru tortiljas plāksni apziež ar svaigo sieru, liek virsū pildījumam, ar svaigo sieru apziež arī virspusi, ber virsū spinātus, liek sieru, tomātu ripiņas un uzmanīgi pārsit un uzliek virsū olas. Apkaisa ar garšvielām. Cep 190° sakarsētā cepeškrāsnī aptuveni 15-17 minūtes, līdz olas sarecējušas. Pasniedzot papildina ar svaigiem zaļumiem.

Ik reizi, kad man uznāk skumjas par notiekošo man apkārt, es ienāku savā blogā, apskatu savas pirms 2-7 gadu ievietotās bildes un saprotu, ka esmu uz pareizā ceļa joprojām, jo vienmēr cenšos atrast pozitīvo, skaisto ikdienā un arī lielās lietās. Mans redzējums uz lietām nav mainījies, prioritātes nav mainījušās. varbūt tikai es pati. Cenšos skaisti iesākt rītu, lai gan ar divgadnieku, kas skrien kā zilonis un uztaisa rīta drāmas, tas dažreiz nav iespējams bez acs raustīšanās vai pie sevis lamāšanos. But I got it. Uz darbu eju ar smaidu, cenšos no katra dienas notikuma smelties vai nu ko pozitīvu vai gluži pretēji-mācību, ja nav sanācis kā plānots. Mani izbrīna, ka lielākajai daļai tā nav. Man ir tik grūti pieņemt, ka citi visā visu saskata sliktu. Kāpēc? Kāpēc vaimanāt un gaudot par to, ka ir slikti, bet necelties augšā un nedarīt, lai būtu labi? Nekad nesapratīšu, kā var diendienā pukstēt par valdību, ekonomiku, politiku, vadību un citiem cilvēkiem, bet neredzēt skaisto apkārt? Ir grūti. Visiem ir grūti laiki. Un labi laiki. Ņem no tā mācību vai tieši novērtē to, ka ir bijis labi un apņemies, ka nākamreiz labajos brīžos spiegsi no laimes! Reāli neviens nav vainīgs pie tava sliktā garastāvokļa, neviens! Jo neviens to nevar ietekmēt, ja tu to neļausi. Ne jau pirmdiena ir vainīga, ne jau Kariņš ir vainīgs, ne jau pārdevēja vai kaimiņiene ir vainīga pie tā, ka tev nav labi. Bet tikai tu. Jāpārstāj citus vainot, vainot apstākļus un gadalaikus, vīriešus un sievietes par to, ka nav labi. Un šajos grūtajos laikos, kad apkārt ir karš un covid, un vēl visādas lietas, būt vienam pret otru iecietīgākiem. Kāpēc otram ieriebt? Kāpēc skaust? Jūs pat nevarat iedomāties, kāda atgriezeniskā saite ir, kad esi pozitīvs un to centies nodot citiem-ar komplimentiem, vārdiem paldies un lūdzu, smaidu, iedrošinājumu, jebko! Vakarā sajutīsi kā pozitīva enerģija ieplūst tevī. Nesāpēs galva, miegs kvalitatīvāks, enerģijas vairāk un motivācijas vairāk. Reāli laimīgi un apmierināti cilvēki nedara otram pāri! Viņi centīsies padarīt arī citus smaidīgus un laimīgus. Viņiem nav laika citiem vēlēt sliktu, domāt sliktu vai skaust. Viņiem sava dzīve ir pārpilna ar pozitīvām domām, idejām, mērķiem. Sākt var ar kaut mazām pārmaiņām kā no rīta izlemt, ka šodiena būs savādāka. Jā, es arī ar to sāku. Sāku ar rīta afirmāciju, ka šodiena būs mana diena. Un tā katru rītu. Es ceļos, daru lietas, kas mani iedvesmo, domāju labas domas, ideāli, ja vari pavadīt kaut 5 minūtes ar sevi, savām domām no rīta. Atrast skaisto rīta cēlienos. Kafija, bulciņa vai sātīgas brokastis, ko var gatavot kopā ar savu mīļoto vai bērniem. Staipīšanās kā kaķim, skaļa mūzika ar skaļu dziedāšanu līdzi. Sevis sakopšana. Kāda procedūra, duša vai rīvēšanās ar dvieli, kas atmodina. Kādam čaklītim rīta skriešana vai vingrošana, joga. Darīt lietas, kas tevi dara laimīgu. Ja ir jāiet uz darbu, iet ar paceltu galvu un domāt, ko es jaunu iegūšu šodien. Pozitīvus klientus, smaidus, jaukas sarunas ar kolēģiem vai vienkārši gribi nopelnīt naudiņu, lai nopirktu kaut ko skaistu vai sakrātu savam sapnim! Ja ir kaut kas, kas nepatīk-ir jāķeras pie kāda plāna un jāiet uz priekšu. Soli pa solītim. Bet tiešām var neticamas pārmaiņas iegūt tikai ar pozitīvismu un ikdienas skaisto redzēšanu. Visa dzīve mainās. Man tiešām skumji noskatīties uz šīm dusmu un rūgtuma pilnajām sejām. Tās izskatās daudz vecākas. Cik neglīti izskatās cilvēki, kas rupji izturas pret viesmīļiem vai pārdevējiem, vienalga, cik skaists būtu ārēji. Kā atplaukst cilvēks, kurš novēl tev labu dienu, cik laimīgs tas izskatās. Nesamāksloti. Tas, ka tev mugurā Hilfiger, bet sirdī ir naids, tevi nepadara par bagātu un skaistu. Ieliec savā somiņā smaidu un kabatā labus vārdus, ejot uz darbu vai jebkur. Pamēģini neteikt neko sliktu vienu dienu. Pēc tam 3. Tas ir tas pats, kas sākt veselīgu uzturu. Tu esi tas, ko tu ēd, domā un runā. Remember that. I'm off. Sūtu tiešām atskārsmes visiem man apkārt. Gribu redzēt priecīgas sejas un skaistas balsis! 🌸

2022.12.23. Brokastis soft boiled egg acrylic/hardboard 14x14 cm

Gaidu brokastis

'slow food' paliek neapmeklēts

Pērnava