Tallinas ielas tramvaja pieturā sēdēja- viņa. Sēdēja un gaidīja pēdējo pirmo tramvaju, kurš vēlās vakara stundas nolādēts var tik līdz stacijas laukumam nevis līdz pat Imantai aizstiepties. Viņa ne mazāk kā tramvajs par to cikliski noskaitās: kas par appisienu?. pssss…pisjat krieviski nozīmē čurāt, bet kāda saikne tad ir viņas nelabvēlīgajai situācijai ar čurām?

Domu mākonis paliek levitējot virs viņas galvas, tā sacīt, atbildes vēju neskarts.

Kādu brīdi valda klusums un to strauji pārtrauc īsos intervālos atkārtojošās stenas. “FUJ!”, viņa nodomā un sāk grozīt galvu . Aptuveni 200 grādu leņķī pa labi galvu griežot, kļūst skaidrs, ka aiz caurspīdīgās tramvaja pieturas tup iespaidīga kūkuma īpašnieks un stenas, nu jau bez šaubām, nāk no salīkušā stāva puses.

Pie pieturas malas turēdamās, kā savu personīgo podu vecā tante izmantoja komunālo ietvi!Absolūti nekaunēdamās par savām darbībām, vecā tante lenīgi un protams stenēdama, uzvilka bikses un no ēnām izlīdusi, nāca sēdēt viņai blakus tā, itkā starp viņām netecētu vecās tantes urīna straumīte. Pienāk pēdējais pirmais tramvajs- uz stacijas laukumu. Appisiens.

ledus lodītes iespaido palodzi.

iespiežas- tad kritiena iznākumā pieplok pie asfalta un atstāj to nabaga palodzi apmulsušu.

Viņas plakanajā paurī virpuļo visdažādākie apziņas plūsmas izstrādājumi, kā piemēram:

Daudzām Dieva pildspalvām ir lemts palikt neizrakstitām. pilnām bet garīgi nepiepildītām. (kūka)

Zini ko dara tava meita…? DĪVĀNĀ SŪKĀ MAN KRĀNU!!!!!!

riccardo cavallo : digital collage

: recognitiones-ii.blogspot.com

CĀLIS AR URBI.

Maldīgi saldena ir mūzika. Izslēdz to un atstāj tikai vārdus.

Es ilgojos pēc rūgtuma un jeb kādas citas garšas, kura pieder Tevis teiktajam.

Gribu sagaršot ikkatru toni Tavā balsī, pat ja siekalas sāk garšot pēc žults.

Es patiešām vēlētos Tevi sadzirdēt…

Nevis caur stikla kupolu kā inkubātorā ierasts, bet gan caur tajā izurbtu caurumu, lai Tavu vārdu garša nebūtu mākslīga, vai ar polietilēnu noklāta.

Vienīgi tam urbim, kurš man pieder, jauda nav diez ko iespaidīga un kupols paliek neskarts. Nerausta.

Ja vien Tu arī piepūlēties gribētu

un to caurumu manā vietā izurbtu.

Cerība par abpusēju dzirdētgribu manā paurī sēj šaubīgas nojautas: bet tev jau tas kupols netraucē, tieši pretēji, tas ir tavs vienīgais glābiņš.

BRAUCU UZ LIEPĀJU

8:50 Rīgas autoostā uz robežas starp 3. un 4. platformu uz zemes sēdēja Žūpas kungs. Viņš sēdēja Ilgi, zemē skatīdamies, lai saulei acīs nebūtu jāskatās, redziet, kaunējās. Žūpas kungs sasodīti smagi centās sataustīt soliņu, sataustīt kur tad viņš varētu piesēst. Uz zemes sēdēt jau nav zolīdi, viņš ceļotāju apmulsušo skatienu ielenkts, tika stādīts bezizejas situācijā, kurā pakļāvība sabiedriskām izvirtībām, šajā gadījumā, pēcpuse uz sola nevis uz aukstā betona ir vienīgā iespēja kļūt par cilvēku. Par sabiedrības krējumu neviens neuztrīkstēsies viņu saukt, bet kā cilvēks viņš būtu klasificējams. 8:50, laikā, kad norisinās Žūpas kunga cīņa par cilvēka statusu atoostas 3. un 4. platformā esošo sugas biedru acīs, ik katrs Žūpas kunga solis šķiet greizs, jo daudzi nav ieturējuši brokastis un šādus tādus nepaēdušus īgņas par objektīviem vērtētājiem nosaukt nevar, bet Žūpa nezaudē cīņas garu un apņēmīgi cenšas sataustīt, kur tad varetu būt viņam paredzētā vieta zem saules. Parasti, tausta ar rokām un pirmie Žūpas kunga instinkti uz to arī norādīja, taču spraigā cīņā var noderēt visādi līdzekļi, tapēc par galveno taustekli kļuva Žūpas kunga seja. Ar vaigukaulu solam pieskāries viņš šķietami uzvar. Vājprāts, cik neparedzami ir apstākļi rīgas autoostas robežā starp 3. un 4. platformu!

IZREDZES- 50/50

caurspīdīgs lietus mētelis. šļipse. pie kājām pielipušas bikses…. un tehno mūzika manās rībošajās bungādiņaās.

Tunelī starp 13. janvāra ielas pieturu un Stockman man palūdza smēķi pašpasludināts homoseksuālis, kurš ar telefona skaļrunī skanošu muzonu pats par sevi uzjautrinājās. Manu uzmanību piesaistīja viņa priekšējā zoba iztrūkums un viņa zemei tuvojošās bikses. Viss tas lika man cieņpilni un saprotoši, lēni un prātīgi māt ar galvu- tā es apliecinu lietas. īsumā drošvien gribu teikt,…ka viņu cienu. TĀDS IR MANS CIEŅAS APLIECINĀJUMS! cieņpilni un saprotoši, lēni un prātīgi māt ar galvu. to es arī darīju, bet viņš jau bija prom un nezinās par to, ka cieņpilni un saprotoši, lēni un prātīgi viņam atbildot māju ar galvu un tādējādi apliecināju savu cieņu. Bet tas tomēr ir mazsvarīgi, jo es izkāpu no pazemes virszemē un pēkšņi beidzu cienīt ik katru, kurš pagadījās man ceļā. fiziski vai garīgi. nav nozīmes, jo ārā gāž kā no spaiņa!

(23.09.23) - arhīvs

šļuk šļuk šļuk tu slīdi pa Rīgas ielām…

Vairs neatceros kā turpinājās tas pantiņš, kuru uzrakstīju uz ziemassvētku kartiņas,sēdēdama Zvaigznes kafejnīcā ar Baibu un Elīzu, īslaicīgi, noklausīdamās blakussēdošo biznessmeņu sarunas un runādamās par sievišķību. Ārā sniga. Baristam bija gumijas cimdi. Elīzai viņš patīk. Man ne gluži….No skaļruņiem ārā šāvās viena the police dziesma pēc otras un man bija negaidīti patīkami atrasties tur, kur atrados tieši tajā mirklī.

NEATLAIDĪGĀ NEATLAIDĪBA

viens aizvedīs mani uz skaistāko pamesto ēku sarkandaugavā.

viens izvārīs makaronus savā viesistabā-

(uz tās mazās vienvietīgās plītiņas)

jo lielās nav, viņš strādā sportlandā.

viss izklausās vilinoši, es to visu gribu jā!

bet tu man neļauj, esmu ieslodzīta tavas mājas pagrabā.

Longgonesinner- nopietni?

Nosaukumu nemainīšu, jo viņu rakstīja pats nevainības iemesojums- tā ir tāda nahuj ironijas pakāpe, ka būtu žēl to izdxēst no pasaules virsmas.

Es te tagad rakstīšu. Ļoti pārspīlēti eksistenciālas un bieži vien nomācošas domas, jo vēl nemāku uzrakstīt to, ko vēlos tā, ka šķitīs autentiski un nesamāksloti. Uzturām “Tumblr” sākotnējo būtību!!!

Nekas no šī nav nopietni es vienkārši mācos.

ps. Tas nenozīmē, ka patiesības grauda, kādā no publikācijām nav un nenozīmē arī to, ka viss kas jūs sagaida šajā profilā ir ” man ir 14 un tas ir dziļi” tipa saturs- tik traki jau arī nav. stay tuned