katru reizi, kad soļi attālinās, iesāpas mazliet vairāk. sāpes liek mīlēt vairāk. tās motivē, liek nepadoties. tās izraisa atkarību. vienādojums sekojošs. viena sirds pakāpē soļi plus sajūtas plus darbības vienāds ar sāpi. izklausās nesaprotami. bet ja sirdi pareizina ar skaitli, kas iegūts no aizejošiem soļiem, sanāk ļoti liela sirds. to milzu sirdi liek rindā blakus sajūtām. pieskaita vēl pāris nejauši atlasītas darbības (piemēram, atnākšana, došana, atņemšana, dusmošanās un vēl un vēl). un gala rezultātā sanāk sāpe. tās lielums mainīgs, atkarībā no pieskaitīto darbību daudzuma un veikto soļu skaita. ko ar to visu iesākt, mēģinu vēl saprast. mēģinu racionalizēt sajūtu. mēģinu saprast, ko atņemt, lai mainītos vienādojuma iznākums. nav īsti ko atņemt, jādomā, ko pielikt klāt. varbūt laiku dabā. dabā vējš pamaina sajūtu. zeme iesūc vienu slapju lāsi pēc otras un tās maģiski izgaist. saule liek aizmirst par soļu daudzumu, motivē iet vairāk, nojauc secību. mēģinu sevi apmanīt, ka dabas klātesamība spēs izmainīt iznākumu. katru reizi, kad pienāk mirklis pirms iemigšanas, saprotu, ka tie ir milzu meli.

un es nevaru saprast. cilvēks, raksta, kad jūtas labi, vai raksta, kad jūtas slikti. vai klusē, kad ir labi?

sešos no rīta ir migla. dzīvot nekurienē un tomēr kaut kur. atkal ir auksti. ļoti nāk miegs. nogurums. kilometri. klausoties sirds dziesmas, sadzirdu tavējo. atkal kļūst mazliet skumji. man sāp galva. manās fotogrāfijās joprojām iemaldās pa kādam vientuļam cilvēkam. tā es viņus iztēlojos, vienus un vientuļus. ceru, ka tie ir meli.

tā sajūta gremdē, kad tevi mīl, kaut neesi pelnījis\

nezinu. es tik daudz nezinu. nezinu, kāpēc pāris dienas spēju būt, lai tajā vienā atkal sabruktu no jauna. nezinu, kāpēc mazie nieki, liek sirdij tik ļoti sažņaugties. viens labs vārds no jūsu puses, atņemu to ar platu smaidu, lai naktī, atcerēdamās šo momentu, vairs nespētu aizmigt, smokot asaru jūrā. viens mazs nieks, kas liek man justies labi pa dienu, naktī mani izposta. un es nezinu kāpēc tā. sasodīts. es nesaprotu. es nesaprotu, kāpēc spēju eksistēt tikai tajās dienās, kad nevajag neko just. es nejūtos pelnījusi jūsu labos vārdus un niekus. es nemāku būt mīlestībā, es nezinu, ko ar to iesākt. tā sirds tik neprātīgi žņaudz, atgādinot par visām ilgām, kuras seko gadu pēc gada. es nezinu, vai šo jebkad būs iespējams salabot. man sāp katrs jūsu pieskāriens, katra asara, katrs neviltotais smaids, katra zieda lapiņa man sāp. nesavtīgie draudzības apliecinājumi, ko sniedzat jūs, atņem man pēdējo cerību, ka es spēju funkcionēt neegoistiskā kustībā. zaudējot šo cerību, zaudēju arī cīņā par iemesliem turpināt būt.

tuvāk zemei\

kopumā mēdzu skumt savā darbā. bet tad grāmatvede epastā uzraksta, ka gaidīs tikai sasakņotus iesniegumus un man iemirdzas sirds! sasakņoti iesniegumi, domas, papīri, burti un mēs. sasakņoties šķiet droši, manī atkal parādās miers.

un es atkal gaidu siltumu, lai gribētu būt salā\

šodienā es domāju, kāpēc es tevi neapskāvu, kad man bija tāda iespēja. un kāpēc tu nekad neapskāvi mani? nu jau mēs katrs esam stabils, drošā attālumā ieaudzis koks. ceturtā terapijas reize un man vajadzēja valdīt asaras. tu tik daudz darīji pāri, es zinu, ka tu tā negribēji, bet tā vienkārši sanāca. man jautāja noraksturot tevi. pēkšņi nevarēju atrast tevī nevienu labu īpašību. es joprojām skumstu pēc tā cilvēka, kāda tu esi manā prātā, bet realitātē nekas no tā visa neeksistē. katrs vārds kā cirtiens, tāpat kā pieskāriens. es negribu dusmoties uz tevi visu atlikušo dzīvi, es tikai gribu, lai tu spētu mani labāk saprast. tu vēlies kā labāk, bet vienmēr nodari pāri, vai saproti? ja tu varētu tā viegli būt blakus un drusku paklusēt, iestātos tāds miers. man ļoti sāp.

divās izlietnēs šobrīd krājas trauki. varbūt citā dzīvē, tās divas izlietnes top par vienu un viņi tos traukus mazgā tuvu\

viss ir jā un viss ir nē. re, te beigas, te pats sākums. pagaidi, nesteidzies drusku! varam arī nedaudz lēnāk. tev jāmaina sava sodu sistēma, es netieku galā. man vienmēr šķita, ka pilsētas gaismās var atrast glābiņu, tāpat kā sienāžu sisināšanā. bet te pēkšņi ir kļuvis par spožu un par skaļu. atkāpies par soli, ļaujies skata maiņai. es gribu fiziskas ciešanas nevis garīgas. vai arī negribu ciešanas. šodien gribu, rīt vairs negribu, pēc stundas gribu, pēc minūtes negribu. ejot pa ledu ļoti slīd, es nevaru tik ātri. te ir tāds bardaks. sirdī un galvā, es nevaru izsekot. atrodi vēstuli, atrodi vēstījumu, nogurstu kliegt. un kāpēc man vienmēr sāp visas tās reizes, kad tev sāp, bet tev nekad nesāp, kad sāp man.

sveiciens vārda dienā, s

\

mani biedē dienas. un nakts. un laiks. pulksteņa rādītāji tikšķ skaļāk un skaļāk, līdz saplūst vienotā notī ar soļiem. smagiem soļiem, kas aiziet. ir nakts un man vajadzētu gulēt. pārgurusi pēc darba iekritu gultā, lai aizmigtu. uzmostos no vibrācijas skaņas telefonā. zvans. viņa man zvana un raud. esmu samiegojusies. atbrauc pakaļ. skan vēl vārdi, bet es jau zinu, kas mani sagaida to galā. atkal viss ir par tevi. par to kā man tevi ir jāmīl, jo mūs saista beznosacījuma mīlestība. esmu daļiņa no tava kodola. un man bail līdzināties tev. gadu no gada, koks aug un vētra to plosa. kaut tā varētu apstāties uz sekundi. esmu samiegojusies un saku, ka es jau gulēju, kas noticis. viņa stāsta un man negribas to dzirdēt. man kļūst slikti no dzirdētā, kaut arī zināju, ko tu teiksi. zināju, kas mani sagaida, jo šādi ir noticis jau simtiem reižu. sasodīts. es ģērbjos un eju uz mašīnu. būšu pēc piecpadsmit minūtēm. pretī saņemu vienu vārdu. ātrāk. ātrāk? nopietni? es tikko gulēju, esmu sagurusi, tu nejautā, kā man iet un kā jūtos. tu tikai raudot kliedz klausulē it kā es būtu kaut kā vainīga. it kā es varētu kaut kā to visu mainīt. es ienīstu jūs abus. katru savā veidā. un šī doma mani plosa, jo tiklīdz to uzlieku uz lapas, es sāku ienīst sevi. es patiesībā mīlu jūs. jo kas gan cits man atliek. tagad jau ir pagājušas pāris stundas. ir nakts vidus un man vajadzētu gulēt, jo rīt atkal ir darba diena. bet es rakstu šos vārdus, jo citādi es smoku. manī nav nevienas pašas asaras. tikai milzīga, piepampusi sirds.

es zinu, ka rīt būs jauna diena un mēs atkal izliksimies, ka nekas nav noticis.

te\

uz galda viena kafijas krūze. pusizdzerta, atdzisusi, vienu trešdaļu krūzes aizpildoša, kafija. lapai atkal saburzījies stūris. ja vien varētu sevi savelt vienā saburzīta papīra bumbā. un tad laiski ripināt uz priekšu. pasteidzies! kustība taču no bumbas skatupunkta vienmēr ir uz priekšu. klusi sīkstošs, nedaudz šalcošs troksnis aizpilda prātu. bet kur ir otra? kur ir tava atdzisusī kafija? kur man to meklēt? zem galda? uz palodzes aiz līdakastes? vannasistabā pie spoguļa? ja manas domas pārsvarā ir stāstījuma teikumi, tad šodiena ir netipiska. te, starp zināmo un vēl neizzināto, plūst jautājumu straume. cenšos sadzirdēt racionālāko no visiem, bet domu takas turpina maldināt. tā pat kā tā viena krūze.

šodien es nolēmu tevi apciemot\

šorīt dārzā nobirušas visas asteres. trauslās lapas, rasas pielijušas, gulstās tuvāk zemei. tu vēl istabā cieši guli. tavs saldais miegs ievieš manī cerību. mieru. vairs nekur nav jāskrien. var ļaut atdzist tējai. ar tevi pat auksta tā šķiet silta.

par dzelžiem, kas sevī glabā skumjākās asaras un skaistākos sākumus\

šonedēļ izteikti sāk pietrūkt. prieks par jauno slēpjas kaut kur nedaudz dziļāk un ilgas pēc aizgājušā klusi piezogas. atceros visus jaukos momentus kopā. ir karsta vasaras diena, sirdi smagi spiež cietie akmeņi, kas skaisti salikti katrā asinsvadā un cirkulē caur ķermeni. noslauku asaru, iekāpju auto. uzlieku radiohead all i need un dodos pretī saulei. sakarsis ir asfalts un sēdeklis. es dodos pretī piedzīvojumam. tā bija viena no labākajām terapijām, kas palīdzēja izpeldēt nedaudz virs ūdens. visi ceļi, pagriezieni, pieturas. tik daudz jauna. tik daudz pieredzes man pirmo reizi pašai ar sevi. es, auto, mūzika un nezināms ceļš. nekad nezināju, kāds šoreiz būs man galamērķis. zinu jau zinu, pārmaiņas ir pavisam labas un esmu veikusi pareizo izvēli. taču šovakar man pietrūkst mans mīļais auto. tik pat problemātisks kā reizēm es. un tomēr. mums ir siltas atmiņas. vēlos skaistos momentus pieglabāt arī te.

tas ir kāds cits spēks. kāds cits ātrums, kādā triecamies. visu noliegt. aizvērt acis. bet tos, kurus dievs savienojis, nekas nespēj šķirt.

es varu apmānīt visus jūs, bet ne pati sevi\

jau trejdeviņus gadu simtus stāv mana vieta neaizņemtā. un nenobirst un nenodeg un sveces tikai tek un tek\

šodien telefons nav saglabājis nevienu bildi, kuru uzņēmu. no rīta mašīnā nedarbojās ekrāns. ieskrēju viršos pēc kafijas, auto vairs nevar iedarbināt. kopā piecas reizes spiedu pogu nekas nenotiek, auto nereaģē.

kāds man uzlicis lāstu. un es zinu, ka tas kāds esmu es pati.

viņa iztēlojas tārpus kā zalkšus ar zeltainām austiņām, kā tumsā starojošus jāņtārpiņus, kā kāpurus, kas kūņojas par taureņiem. sirdij dauzoties, viņa čukst uz ēnainajiem kaktiem griestos: lai kas tu būtu, ienāc, parādies. runā ar mani.

vai man būtu vajadzējis to darīt? kad man to vajadzēja darīt? brīžiem es ieraugu sevi šo jauno, skaisto cilvēku acīm, un redzmais mani šausmina. deviņi ir arī piedošana. vai tas ir tas, ko meklēju es - piedošanu?

katrs pavisam citā veidā, bet viņi abi deg tai tīrajā, nepiejaucētajā patiesības liesmā

es redzu jumpravu mežā, zvaigžņu gaismas apspīdētu. viņa ir skumja un mēma, un dzied tādu dziesmu, ko nevar dzirdēt ar ausīm, tikai sirdi. viņa cenšas jūs brīdināt\

te augstāk man gribas atstāt pāris spēcīgus vārdus no vakardien lasītās grāmatas.

te zemāk mēģinu saprast, ko sirds cenšas man pateikt šodienā.

vispār 22.09.2023. es rakstīju šo: ja man vajadzētu tevi raksturot ar vienu dziesmu, tā būtu šī. īpaši daļa, kas sākas 4:07. tu lēni iemiedz man blakus. tu esi klavieru maigais tembrs. un manā galvā tikmēr mostas orķestris. es mīlu tevi. es mīlu tevi. es mīlu tevi. es kliedzu melnam tukšumam. tāds liktens.

es vairs neatceros, kas tā bija par dziesmu, kuru pieminēju. bija vēls vakars, es gāju pastaigā un ausu ejās plūda dziesma, kura man lika sāpēs apstāties un pierakstīt. sasodīts, toreiz man šķita, ka dziesmu atcerēšos. man gan ir nojausma, kas tā bija par dziesmu. bet šoreiz bildē būs cita. kas tuvāk sirdij šobrīd.

tevis pietrūkst\

pietrūkst dzirdēt, kā šorīt garšoja tava kafija. visi jautājumi paliek nepajautāti, kaut kur sirds stūrītī noglabāti. pietrūkst tava balss. tās vienmēr ir nedaudz par maz. tava elpa pietrūkst un smarža pietrūkst. āda un prāts pietrūkst. kaut kad ziņās klausījos kā cilvēki brauc uz alūksni, jo alūksnes ezerā ir mīlestības saliņa. kaut kāda netaisnība, jo rīgā taču arī tāda ir. gribas tagad uz alūksni. negribas braukt vienai un negribas ar draugiem, bet gribas pavasarī airēties alūksnes ezerā. domāju, ja tu būtu te, varētu tev pateikt šo ideju un tu gan jau piekristu. jauns piedzīvojums! tu zinātu, kad labāk braukt, ko un kā labāk darīt. tu vienmēr zini. ar tevi ir miers, jo tu vienmēr zini. bet tevis te nav un man viss tikai pietrūkst. vai mēs aizslēdzam durvis, izliekoties, ka viss, kas ir noticis, nekad nemaz nav bijis? mēs pat nespējam viens no otra pienācīgi atvadīties? it kā atstājot visu neskartu. atstājot ceļu pa kuru iet kopā. pat ja tā ir taisnība. ja mums ir šī telpa, kurā vienam pie otra atgriezties, kāpēc mēs izniekojam laiku? kāpēc izniekojam viens otru? mani nepamet sajūta, ka šobrīd vajadzētu izvēlēties, kurā plauktā likt kuras grāmatas. un kurā vietā, kuru augu. ka mums vajadzētu dzīvot un mīlēt.