pacelsim glāzes par visiem nejauši izdzēstajiem demo projektu failiem

wow, cik mēs līdzīgi tāle, kur laimība brāz bangas un jautā droši lika man sajusties kā sev pašam citā lapā 0_0

jā!! man tāds prieks sastapt latvieti šeit!

brāz bangas?

pat pēc dažiem gariem gadiem viņas smarža pakavējas

bet es neko neredzu jo saule acīs spīd

šitais gan ir diezgan kruta laiks paskrēja nemanot veseli četri gadi, nevar būt

"The reward for good work is more work" - Zagts, nav manējais. Šajā bildē es laikam taisīju vārda dienas kartīti, kura ļoti ilgi stāvēja manā pavasara jakā? Bet laikam tomēr pie adresātes nonāca, neatminos. Bet par to īsti nav runa. Pulksten vienos naktī beidzot (pat ne pilnībā) rakstīt vienu no universitātes darbiem, es sāku domāt – bet pag, šis taču jāiesniedz tik pēc nedēļas, es stipri šaubos, ka rīt kāds būs izpildījis? Ammm, jā. Droši vien rītdien lasot uzrakstīto vēlreiz, liksies tik daudz stulbuma, ka būs vēlreiz jāpārraksta. Un droši vien tādēļ man ir tieksme atstāt visu uz pēdējo, jo es zinu, ka gribu darīt labu, tāpēc laiktaupīgāk ir ķert pēdējo minūšu stresu un iesniegt tā, kā ir, jo vnk vairāk laika nepietika, pulksten 23.54 spiežot "Pievienot iesniegumu" . Tā laikam ir bijis arī visus pārējos gadus – daru daudz laba, bet pēdējā mirklī. Vienkārši sanāk. Varbūt jāmācās darīt mazāk, jo darba laba darītājiem jau nekad netrūks. Arī šodien nācās novadīt papildus nodarbību, jo cits skolotājs netika. Gāja labi, bija forši. Bet vai vajadzēja teikt "jā, varu novadīt"? Varbūt nē? Lūdzu, neņemiet vērā gramatikas kļūdas, ir vēls, gribu gulēt, tikai domas šaudās un neļauj migt. Arlabunakti✌️

ceru, ka mājās tiksit droši

2024

Lukturi iededz jaunu gadu.

Ceru vairs galvu nelauzīt, un vienkārši kādus brītiņus padomāt.

Neticu, ka būs vieglāk, bet varbūt tas ir tas, ko vajag vienkārši pieņemt.

Patīk braukt pa šoseju, bet jābrauc pa Āgenskalna ielām. Gribas turēt ābolu, bet jāizpēta robotu. Vēlme lasīt grāmatas, bet ne mēģināt pašam. Vnk jāsagatavojas.

Jābeidz teikt priekšā to, kā ir labi, tā vietā jāļauj saprast pašiem. Un tas arī varētu nostrādāt uz sevi pašu.

Laimīgu jauno gadu!

Vai Tu Joprojām Esi Mana?

Es Zvanu, Bet Tu Necel Man,

Kad Rakstu Tev, Mums Abiem Domas Nesaskan,

Mīļākajā Bildē Tuvu Blakus Pat Nestāvam,

Tu Saki Man, Ka Šis Nekad Vairs Nestrādās;

Tas Visu To Tikai Pierāda,

Ka Neesi Tu Man Nemaz Tik Vienāda,

Mūsu Sāpju Dobe Aug Un Aug, Un Aug Lielāka,

Varbūt Nezāles Šai Zemē Izravēt Pienākas;

Es Foto Stāvu Priekšā, Tu Uz Galvas,

Prātā Piedzīvoti Krājas Lētumlētas Baudas,

Kad Aizcērt Durvis Skaļi, Saki, ka Man Ir Vienalga,

Bet Tas Neatstāj Vispār It Nekādas Traumas;

Un Tu Sadzenies Skriet,

Es Sadzenos Kliegt,

Nav Tik Daudz Laika Atvadīties,

Tavā Tiktālskatā Esmu Es Lieks,

Manā Vispār Liktenis Kauliņus Liek;

uz pasauli skaties caur pirkstiem tā iela man bija jauns virziens tagad zinu par Tevi es vairāk tā notiek, kad blakus pastaigā

asaru nav, ir tikai mitras acis

Tu dzīvo klusumā, un neko nepasaki

-Apnika jau?

-Jā. Pirms sešiem gadiem.

īsts…

Protams, ka mana atbilde (kā vienmēr) bija 3 nelielas pasmiešanās. Droši vien tas tāds pārvarēšanas mehānisms, kas pārtapis par ieradumu.

Pat, ja tas bija tik tāds joks (jo man šķiet, ka baristas ir vieni no labākajiem “ašo joku” meistariem), tur tomēr bija jābūt kādai kripatiņai patiesības. Un tagad, pētot ēnas mēnessgaismā (un nē, šis nav nekāds līdzeklis, lai daiļotu rakstu), diezgan nežēlīgi šķiet tā hihināšana. Čalim ciešanu cikls, nevar tikt ārā, jo ir galvenais, un kā tad pametīs tik normālu vietu?

Bet jebkurā gadījumā, priecīgu starptautisko kafijas dienu!

Šauj par augstu

Aižšauj garām

Es nemaz nebiju aizdomājies, cik sen man prieku radīja radīt

Vienalga, vai kāds skatās, klausās, spiež sirsniņas, bet bija iekšēja vēlme. Varbūt pat ne vēlme, bet vienkārši kaut ko bija jādara

Rakstīt dziesmas dažam labam tik viegli sanāca, un šad tad vēl arī paklausās

Arī celties 5.45, lai ietu uz svaru stūri (lol) likās tik viegli

Labi laiki, labi laiki

Viņi fr ir labākie

Gan no paša rīta, pamājot caur mašīnas logu, gan nedaudz vēlāk, sagaidot jau ar pirmo no neskaitāmiem dzērieniem, gan pa dienu, uzbliežot voļiku un sazīmējot tabletes, gan vakarā, runājot pilnīgāko bezsakaru un uzaicinot uz saviem nākotnes laukiem, gan naktī, ievērojot tradīcijas ar laivošanu un zvaigžņu vērošanu, gan nākamajā rītā, uztaisot super nice great brokastis, kuras neviens jau vairs nevar iedabūt iekšā, gan arī nākamajā dienā, pa ceļam liekot visvisādu mūziku

Pat nevaru saprast, par ko man tādus viņus piešķīra 🫶 paldies, ka ir

Gaidīt vai rakstīt

Iedomājies, ja mūsu dzīves tomēr apgriežas? Es tur un Tu te?

Mani fes tā cija

Labi, es to nelūdzu, bet ja nu tā sanāks?

Brauksi ciemos?

Lietus lāses pa jumtu sitas, un es atceros:

cik siltas Tavas rokas,

cik patīkamas mokas,

cik auksta Tava elpa,

un zalgojošas rotas

Tava kleita, Tavi mati

Tava balss un arī pati

Nolīst viss gar ausīm, skan

tik patīkamas skaņas man