#ceļošana ar bērnu
Text
Diāna Auziņa par izrādi “Planēta Nr. 85” (18.10.2018.)
Ejot uz “Planētu Nr.85”, kas teātra mājas lapā pieteikta kā izrāde ģimenei (stāsts bērniem un viņu vecākiem), man likās, ka šis piedāvājums nebūs domāts man, jo esmu to nedaudz tā kā pāraugusi. Tomēr uzrunāja izrādes foto galerija, kurā atpazinu dažādas savas bērnības reālijas, tāpēc nu jau droši varu teikt – “Planēta Nr.85” ir negaidīti aizraujošs iestudējums, kuru ļoti novērtēju arī es.
Izrāde dod daudz iespēju, par ko padomāt un vienlaikus ļauj par daudz ko pasmieties. Viens no režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Justīnes Kļavas mērķiem varētu būt bijis vecākus mudināt kopīgi ar bērniem pēc izrādes pārrunāt aizgājušos laikus, pagājušā gada astoņdesmitos gadus, tā izvirzītās vērtības un vecāku atmiņas un skatījumu uz sava laika bērnības sapņu pasauli. Domāju, ka bez sarunas neiztikt, jo daudz kas no izrādē aplūkotā mazākiem bērniem varētu būt nesaprotams un drīzāk tiks uztverts par krāsainu tēlu, muzikālu un horeogrāfisku kustību pārvietošanos pa skatuvi, nevis kā tilts starp paaudzēm.
/Foto: Daina Geidmane/
Izrādē sapulcināts lielisks aktieru sastāvs – viņu atraktivitāti uz skatuves vērojot, brīžiem pašai gribējās mesties piedzīvojumos ar visiem. Īpaši azartiski, aizraujot bērnus, savos tēlos iejutās galvenā varoņa Krišjāņa iedomu draudziņi kaķis Indriķis (aktieris Niklāvs Kurpnieks), Čeburaška (aktieris Artūrs Dīcis) un Pioniere (aktrise Dārta Danēviča). Jauda, kas nāca no muzikālajiem priekšnesumiem, dejām un rūpīgi pārdomātajām mizanscēnām gan radīja lielisku noskaņojumu, gan lika sirdij sažņaugties aizkustinājumā pašās izrādes beigās Krišjāņa sarunā ar savu tēvu. Simpātisks šķita no fantastikas literatūras aizgūtais paņēmiens – galvenā varoņa, 12 gadīgā Krišjāņa (aktieris Gints Andžāns) ceļošana laikā, satiekot savus vecākus jaunībā, kad viņiem bija vien septiņpadsmit gadu. Neliegšos – aizgrābta un sajūsmas pilna vēroju izveidoto skatuves laukumu divos stāvos (atsevišķs plusiņš par to scenogrāfei Sintijai Jēkabsonei), kas atgādināja lielu zemūdeni vai kosmosa kuģi – ja vienā konstrukcijā nodzisa apgaismojums, ar neslēptu ziņkāri varēja nodoties nākamās “mājiņas” izpētei, kurā noteikti notiks kādas kārtējās brīnumainās un smieklīgās lietas.
Spēles veidā, viegli un nepastarpināti, izrādes veidotāji skatītājiem atklāj attiecības paaudžu starpā, savstarpējo neizpratni, kāpēc, piemēram, vecākiem nav izdevies izveidot savu dzīvi, par kādu bija sapņots agrā jaunībā, kā viņus ir mainījusi iegūtā dzīves pieredze, bet pati galvenā mācība – ka vecāki, visticamāk savu bērnu nesaprasti, patiesībā vēlas tikai pasargāt viņus no pašu agrāk pieļautajām kļūdām. Aizmirstot, ka katrs pats grib iet, darīt, kļūdīties un dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Lai pēc tam varētu “mācīt” savu jauno paaudzi. Iestudējums ar pieaugušu aktieru acīm, lai arī paši aktieri ietērpti Baibas Litiņas gatavotajos pusaudžiem tik atbilstošajos krāsainajos un stilizētajos kostīmos, manuprāt, ļauj saprast vai atcerēties (kā nu kuram, atkarībā no pases datiem), kādas domas valda galvā, kas ir būtiskākais, par ko rodas vēlme runāt, izzināt, saprast tad, kad ir tā saucamais trakais pusaudžu vecums.
/Foto: Daina Geidmane/
Mūzikai, kā izrādās, šajā iestudējumā ir noteicoša loma. Ne tikai Krišjānis kopā ar saviem skolas draugiem spēlē grupā (lai gan ne par ko nevēlas spēlēt obligātos skaņdarbus pie klavierēm), Krišjāņa mamma ir izcila mūziķe, kas uzstājas uz pasaules slavu guvušām skatuvēm, Krišjāņa tēvs (aktieris Mārtiņš Počs) – nerealizējies tubists, Krišjāņa ome (aktrise Olga Dreģe) ir samērā stingra un kārtību un paklausību mīloša mūzikas skolas direktore. Laikam tieši tādēļ tik ar mūziku pārpildītā izrādē kā saldo ēdienu klausījos Mārtiņa Brauna komponētās grupas “Sīpoli” perioda populārākās dziesmas.
Pilnīgi noteikti varu ieteikt ņemt līdzi savus bērnus, radu bērnus, draugu vai kolēģu / kaimiņu bērnus un kopīgi doties baudīt šo lielisko iestudējumu!
0 notes
Text
Lidojums uz ASV
'Klau, nebūtu tā kā laiks kādam bloga ierakstam?' prasa Rihards pie vakariņu galda. 'Bet protams, ka būtu!' Tad nu speciāli paņēmu brīvdienas no sava 'super-bizī-stei-at-houm-mām-kedžual', lai vismaz iesāktu pastāstīt, kā mums klājas. :) Protams, esmu parādā februārā bildes ar mēneša ilgo 'ciemošanos' pie Riharda Mammas, bet tās palika Latvijā un taps atrādītas nedaudz vēlāk, kad atgriezīsimies. Sākotnējās vīzu neizlēmības dēļ atpakaļ būsim jau pavisam drīz - maijā, bet esam ārkārtīgi priecīgi par šo divus mēnešus ilgo iespēju paceļot un pabaudīt aiz-okeāna zemes viesmīlību. Bet Amerikas sakarā par visu pēc kārtas...
Gandrīz pirms mēneša, 3. marta vakarā, kuplā ģimenes lokā tikām pavadīti uz Rīgas lidostu, lai jau pavisam drīz dotos uz Helsinkiem, tālāk uz Londonu un visbeidzot uz mūsu ceļojuma gala mērķi - Denveru.
Un, kamēr Rihards palēnām pārgāja uz 'Amerikas virtuvi' vel pagaidām pieklājīgi maskējoties ar latviešu kotleti,
Martuks veiksmīgi tika pie krāsainas 'lidmašīnu uzlīmītes' saviem ratiem. :)
Patiesībā šo ierakstu paslepus veltu arī visām tām Mammām un Tētiem, kuri nolēmuši kaut kur tuvāk vai tālāk aizceļot ar savu pavismaz mazo atvasi lidmašīnas krēslā. :) Mūsdienās internets ir pilns ar informāciju par un ap lidošanu ar mazuli, tomēr padalīšos arī ar savu jauko pieredzi lidošanas sakarā. :) Martiņai lidojuma laikā bija 7,5 mēneši un, kā zināms, lidojums uz Ameriku ne pavisam nav tas īsākais. :) Rīga - Helsinki (2h), Helsinki - Londona (4h), Londona - Denvera (9h). Par spīti iespaidīgajiem cipariem, mazais zaķis lidojumus pārvarēja braši! :)
Runājot par mazuļa mantām, kuras var ņemt līdzi ceļojuma laikā - viss ir atkarīgs no aviokompānijas, ar kuru plānojat lidot. Mūsu gadījumā lidojām ar Finnair un British Airways un bēbi mammas klēpī. Abas kompānijas ļauj ņemt līdzi:
ratus (līdz lidmašīnas durvīm - gate)
autokrēsliņu (nododamu check -in bagāžā, ja vien bērnam nav atsevišķa vieta lidmašīnas krēslā) un
nododamo bagāžu (pieguša cilvēka bagāžas izmēros)
Cits stāsts ir par rokas bagāžu. Te nu ir jābūt uzmanīgam. Lai cik forša, dārga un superlielu-bagāžu-līdz-ņemt-ļaujoša ir viena aviokompānija, otra var nebūt bagāžas ziņā tik pat draudzīga. Līdz ar to pārlidojumu laikā līdzi ņemamās bagāžas apjoms reducējas uz 'nedraudzīgākās' aviokompānijas atļautajiem lielumiem. :) Ja vienā lidmašīnā līdzi var ņemt veselu somu ar bērna lietām, tad otrā tikai pāris pamperus un biezeni! :)
Finnair aviokompānija bija dikti laipna, atvēlot ratiem un autokrēsliņam (pie check-in) atsevišķus maisus, lai nesasmērētos. Krēsliņu maisā nodevām uzreiz - nestandarta bagāžas nodaļā, savukārt rati ar maisu ceļoja mums līdzi līdz pat lidmašīnas durvīm, kur paši tos salikām, ielikām maisā un atstājām lidmašīnas ''pakājītē''. :)
No bērna pārtikas rokas bagāžā līdzi var ņemt bērna biezeņus un bērna ūdeni, ko pēc lidostas darbinieku lūguma vajag atvērt un nogaršot. Biezeņi neatvērtā veidā izceļojās līdz pat Denverai (ar fotospektrometra un radiācijas analīzi London Heathrow lidostā). Ūdeni gan dabūju nobaudīt jau Rīgas lidostas mantu pārbaudes vietā un Londonā to atņēma pavisam ar pamatojumu, ka bērni taču dzer tikai no bērnu pudelītēm!! :D Heh
Te priecīgs pirms lidojuma Martulis ar Māmiņu un Tētīti.
Vel pēdējie fotouzņēmumi Rīgas lidostā
un esam mūsu pirmajā gala mērķī - Helsinku lidostā.
Helsinkos palikām pa nakti. Un to pavisam noteikti iesaku darīt visiem, ja lidojat tālu ceļu kopā ar mazu bērnu. Kaut pāris stundas miega un viss pasākums uzreiz kļūst daudz reizes baudāmāks. :) Lielisks 'izgudrojums' ir viesnīcas lidostās - nekur tālu nav jābrauc, jāiet, agri jācēļas u.t.t. Ej un čuči. Šoreiz Helsinku lidostas Hiltons. Tuvs un jauks.
Paspējām pat uz 'Executive launge' vakariņām. Termins 'executive' skan nu dien amizanti, it īpaši ja vel ceļo ar mazu bērnu! :)) 40 - 50 gadus vecie, rūdītie 'biznesa vilki' atplauka smaidā un sveica mūs sakot, 'Ooo, executive baby!' :D
Tā nu 'ēdājs' tika pie burkāniem
un 'dzērājs' pie ūdens.
Vel pāris ģimeniski - mākslinieciski - sadzīves mirkļi
un varam gatavoties čučētiešanai.
Te nu Hiltons mūs pārsteidza ar sarūpēto bērnu gultiņu - sētiņu. Ticu, ka tā ir norma un 'tam tā ir jābūt', vienkārši neceļojam ar bērnu katru dienu! :D Tādēļ par šo īpaši priecājāmies. Arī Martuks netaupīja sajūsmu par faktu, ka sietiņam cauri var redzēt Tētīti! :)) Komplektā bija arī mazais podiņš, aktuāls vēlākiem bērnu vecumiem.
Vel tikai Riharda sajūsma par vannu
un tik tiešām - laiks čučet!! :)
Nākošais rīts sākās neierastā 5:00 no rīta agrumā ar super-aizmiegojušos Tētīti un Bēbīti Helsinku lidostā.
Bet pavisam drīz jau bijām Londonas Heathrow lidostā un varējām gaidīt nākošo connecting flaitu uz ASV.
Uzēdām 'Rūdolfu', apskatījām 'Britiša' lidmasīnas, paspēlējāmies ar aitiņu un sīkās motorikas vilciņu (aitiņai rokās ir vilciņš, kuru var labi knibināt :)) un vienkārši neeeenormāli nostaipījām Martuli pa visu lidostu. Kļūda numur viens - nekad, nekad, nekad (ja ir izvēle), lidojot ar pārlidojumiem, neļaujiet, lai bērna ratus sūta 'pa taisno' uz gala mērķi. It īpaši ja jālido caur lidostām, kuru starptermināļu 50 minūšu garo pārbraucienu nodrošina autobusi, vilcieni un citi transporta līdzekļi! :) Nav jau tā, ka galīgi neizturami, bet ar ratiem šis pasākums būtu bijis daudz, daudz patīkamāks. :) Par lidostu veikaliem un preču 'browsēšanu' nevar būt ne runas! :)
Kopumā ņemot, ar bērnu ceļoti ir ļoti jauki - visur tevi palaiž pa priekšu, nav jāstāv garās rindās, viss tiek ātri nokārtots u.t.t. Mazie bonusiņi! :)
Un visbeidzot lidojums pāri okeānam. Pašu lidojumu Martulītis pārcieta (es gan teiktu - izbaudīja :))) daudz labāk, nekā biju iepriekš plānojusi. Biju jau gatava aizkritušām ausīm, raudāšanai un 'garlaicības niķim', bet nē, ne tuvu tam! :) Tā vietā smiekliņš un draugs visām stjuartēm! :) Īsie lidojumi bija tīrā bauda, 9 stundu lidojumā Martulis 4 stundas nogulēja man klēpī un tikai pašās, pašās beigās kādu stundu nācās viņu aktīvi izklaidēt, jo klēpis jau gluži vienkārši bija apnicis un laika joslu maiņu dēļ bija pienācis jau vakara guļamais laiks.
Lidmašīnās mazuļu (klēpī) piesprādzēšanai piedāvā tādus kā pagarinājumus - mazo bērnu siksniņas, ko izlaiž cauri pieaugušo siksnai, bet garajiem lidojumiem uz ASV British Airways piedāvā tādu kā silīti (bassinet, carrycot position), kura diemžēl Martulim bija par īsu (74cm) un izskatījās šausmīgi neērta, tāpēc nācās vien izlīdzēties ar klēpi, bet arī klēpim nebija ne vainas! :) Protams, pie pacelšanās un nolaišanās ēdām mammas pieniņu - rīšanas kustības izlīdzina spiedienu abpus ausij! :)
Ar nolūku nedubultoju Instagram bildītes. Bildītes no lidojuma var apskatīt Riharda kontā @rskuja.
#ceļošana ar zīdaini#ceļošana ar bērnu#ceļojums ar bērniem#ceļojums ar mazu bērnu#lidošana ar zīdaini#lidošana ar mazuli#laika maiņa#laika joslas#bērns#zīdainis#amerika#asv#finnair#british airways
0 notes
Text
Eldars Salvis Rozentāls-Ozoliņš par izrādi “Planēta Nr. 85″ (11.10.2018.)
Izrāde, kura man radīja iekšējās diskusijas, zināmu riebumu, neizpratni, smieklus un pat vienaldzību ilgi un pamatīgi.
Apmeklējot izrādi Dailes teātra lielajā zālē – 90% no zāles bija bērni un skolnieki. Un tas mani šokēja visvairāk, jo pirmais un svarīgākais – es nekad šo nevarētu nosaukt par bērnu izrādi. Vienīgais, kas no tā visa bija domāts bērniem, ir konfekte “Gotiņa” ar izrādes logo, ko dāvina teātra darbinieks, pērkot pirms izrādes programmiņu. Šo manu viedokli paspilgtināja ne tikai izrādes sižetiskā līnija, bet ari fakts, ka aiz manis sēdēja dāma, kurai līdzi bija meita (aptuveni 5-6 gadus veca) un dēls (aptuveni 10-11 gadus vecs) – visu izrādi abi bērni uzdeva jautājumus mammai par uz skatuves notiekošajām darbībām un personālijām – mamma centās koncentrēti bērniem atbildēt, taču, (neskaitot, ka šis process traucējā apkārtējiem skatīties), bērni lielu daļu no mammas atbildēm tā arī nesaprata.
Izrādē manāmas ļoti daudz laikmetu un faktu nepilnības, šī ceļošana laikā un pēc tam vēlreiz laikā, tad atgriešanās un vēl viena atgriešanās vēl vairāk traucē uztvert šīs dažādo laikmetu iezīmes. Man absolūti nepieņemams (kā nosacītai bērnu izrādei) ir pats šis formāts ar iedomātiem tēliem, necieņu pret vecākiem, svešas mantas zagšanu, alkohola iesaistīšanu un zināmā mērā pat vedinošām domām par slepkavību – lai gan “mūsdienu” jaunatnei tas nav nekas svešs, tomēr to paspilgtināt kā labu esam - nevajadzētu.
/Foto: Daina Geidmane/
Atzīstami ir Dmitrija Petrenko drosme iestudēt izrādi par tik sarežģītu laika periodu, ņemot vērā, ka režisors pats ir salīdzinoši jauns un pats šo visu nav piedzīvojis. Tikpat atzīstama ir Sintijas Jēkabsones scenogrāfija – dažādu līmeņu būve, kas atgādina lielu zemūdens kuģi – ļauj izrādes laikā izpausties visiem dalībniekiem un sižetisko līniju rada interesantāku un krāsaināku. Protams, liels “bonuss” ir aktieru sastāvs – katrs savu lomu iznes lieliski un spēcīgi – īpaši jāuzteic Ginta Andžāns, Ivars Auziņš, Mārtiņš Počš un Sarmīte Rubule. Ļoti saistoši bija horeogrāfes Lienes Gravas iestudētie deju soļi un neapšaubāmi izrādi glāba Mārtiņa Brauna aranžētās melodijas, kā ari pati šī ideja par mūziku, par grupu, par to, ko “piespiež” un par to, ko gribas pašam.
Noteikti iesaku noskatīties pieaugušajiem – tā būs interesanta atgriešanās pagātnē, atceroties emocionālās “traumas”, aizliegumus un šūpuļdziesmu “Ar labu nakti, Mazuļi!”, bet iesaku – ja iet uz izrādi ar bērniem – pirms vai pēc izrādes – ļoti nopietni ir jāpārrunā visas izrādē esošās tēmas un personālijas.
0 notes
Last Seen Blogs
bts-no-lovelessness-blog
Killed By The Comeback
founditwhatnow
Found it...what now?
shakespearenews
Shakespeare News
letsgoshiraz
Let’s Go Shiraz
redchilli-9
Untitled