Praktiskais darbs

Šī darba sākuma ideja radās pilnībā impulsīvi, redzot vairākas paralēles starp Aukstā kara laiku, tā saukļiem un grafikas darbiem un tagadējo Covid-19 situāciju un tās saukļiem un darbiem.

Aukstairs karš bija laiks, kad cilvēki dzīvoja bailēs un gatavojās, bruņojās un trenējās ļaunākajam, bet nekad īsti nezināja, kad šis ļaunums viņus sasniegs un vai vispār tas notiks. Šobrīd mēs gatavojamies vīrusa uzbrukumam, bruņojamies pērkot griķus vai tualetes papīru, trenējoties ievērot distanci un radinam sevi nēsāt maskas, mazgāt rokas utt., bet arī nezinam kad mūs tas sasniegs un vai tas vispār notiks.

Protams, mūsu situācija ir nepārprotami vieglāk pārdzīvojama par to, kas bija Aukstā kara laikā, bet cilvēkiem patīk izturēties tā, it kā nekas briesmīgāks par šo pandēmiju nevar notikt. Tieši šī muļķīgā attieksme iedvesmoja mani radīt sejas masku, kas vizuālajā stilā līdzinātos, kam tādam, ko redzējām kara propogandas plakātos.

Tās mērķis ir izprovicēt kādu reakciju cilvēkos, liekot viņiem paksatīties uz sevi no malas un neuztvert to, kas notiek ar mums, tik ļoti nopietni. Mums nedraud atombumbu karš, bet gan vīruss, kuru varam viegli apturēt, esot atbildīgi un pieciešot nērtības. 

Kas šo masku nēsās? Tie varētu darīt divu veidu cilvēki - tie, kuri to uztver kā joku, un kuriem patīk pastrīdēties ar Kārenām, vai arī tie, kuri tiešām tik kaislīgi ir iedegušies šajā jautājumā un citos vārdos varētu saukties justice warriors.

Ievads un secinājumi

Dizaina industrijā ir ļoti daudz sieviešu. Varētu teikt, ka pat puse, bet industrijas augšgalā, ar nepārprotamu pārsvaru, ir vīrieši. Šis ir novērojams lielākajā daļā industriju, bet tādās nozarēs kā modes un grafikas dizains, kas, šķietami, ir klasiski sievišķīgas, šī parādība ir izpētes vērta.

Uz to skatījos gan šaurākā lokā, izpētot grafikas dizaina nozares izcilības, gan arī no plaša un objektīva cilvēka uzbūves skatupunkta. Kas mūsos ir tik atšķirīgs?

Blogu lasi no vecākā ieraksta uz jaunāko.

Mana izvirzītā hipotēze: “pie visa vainīgs seksisms”, bet ar nelielu cerību, ka es kļūdos. Domāju, ka varbūt uzzināšu to, ka  sievietes tomēr nav tik talantīgas kā vīrieši. Ja tā būtu patiesība, tad tas būtu kā izskaidrojums un mierinājums tam, kāpēc sievietes tik reti ir vadītājas un izcilības. Bet, jo vairāk pētīju un lasīju, jo skaidrāk kļuva, ka sistemātiskais seksisms un gadiem ilgā apspiestība ir tā, kas mums neļauj sasniegt augstumus, nevis mūsu nevarēšana. 

Grāmatā “Invisable women” ir aprakstīti visi veidi, kuros mēs netieši vai tieši tiekam negatīvi ietekmētas tikai dēļ sava dzimuma. Tas pārsvarā nāk no tā, ka mūs ir viegli kontrolēt un izmantot. Sievietes dara gandrīz visu neapmaksāto darbu, t.i. bērnu aprūpe, mājsaimniecības uzturēšana, vecāko ģimenes locekļu aprūpēšana u.c. Šie darbi mūsu sabiedrībā ir nepārprotami nozīmīgi un nepieciešami, bet par tiem neviens nemaksā. Dēļ tā, ka tikai pirms pāris dekādēm sievietei darīt šos darbus un nestrādāt apmaksātu darbu bija norma, tagad modernā sieviete strādā apmaksātu darbu, bet viņas pārējie pienākumi nekur nav pazuduši. Rezultātā - sievietei ir mazāk laika fokusēties uz savu karjeru kā vīrietim. Protams, ģimenes un dzīvestila modeļi ir dažādi, bet šis ir nepārprotams pārsvars. Tātad, mūs izmanto, liekot darīt gandrīz visu neapmaksāto darbu, nosaucot to par sievietes pienākumu. Pētot avotus, es visu laiku atdūros pret to, ka piemin sievieti kā māti un to, kas rūpējas par berniem. No sākuma to neņemu vērā, jo uzskatīju, ka tam nevajadzētu definēt to, kas ir sieviete, bet tagad saprotu, ka tā ir neizbēgama mūsu sastāvdaļa un vienmēr rūpīgi jāņem vērā, domājot par sievietēm. Bērni ir tie, kas sievietēm neļauj būt tik mobilām, kā vīriešiem, jo vienmēr ir jāpieskata. Tas nozīmē, ka mūs ir viegli kontrolēt, jo mums vienmēr būs jābūt blakus savam bērnam un mēs darīsim visu, liekot bērna vajadzības pirms savējām. Tas dažkārt aiziet pat tik tālu kā mūsdienu verdzība, liekot sievietēm strādāt briesmīgus darbus par niecīgu apmaksu, tikai lai pabarotu bērnus, kurus viņas nemaz negribēja.

Šis arī ir iemesls tam, kāpēc sieviešu dizaina nozares augšgalā ir mazāk, nekā vīriešu. Ar šo var pamatot visu industriju izcilību vīrišķo pārsvaru. Es gribētu, lai man būtu izsmalcinātāka atbilde, piemēram tāda, kurā runātu par to, kā sievietes redz krāsas vai formas citādāk, bet realitātē pie vainas ir fizioloģija.

Šie fakti man, kā dizainerei, lika izvērtēt to, ko es domāju un apsveru, savos darbos mērķauditorijai pievienojot sievietes. Lai panāktu vienlīdzību ir jāpieņem tas, ka abiem dzimumiem ir milzīgas atšķirības un unisex der tikai T-krekliem. To, ka esam atšķirīgas, nevajag uztvert kā vājību, jo, ja radam pasauli, kas ir saskaņā ar mums, mēs varam paveikt visu un vēl vairāk. Šis šķiet pašsaprotami, jo tāpēc jau veic mērķauditoriju izpēti, bet laiku no laika pierādās, ka šī izpēte ir pārāk virspusēja un mums ir pašiem vairāk jāmeklē atbildes, jo datu par sievietēm ir daudz mazāk kā par vīriešiem. Šo kļūdu pieļauj pat tik moderni domājoša kompānija, kā Apple, kur telefoni ir sieviešu rokām par lielu un citi jaunie algoritmi nespēj izveidot balss atpazīšanas sistēmas, kas der sievietēm, jo ierakstu ar mūsu balsīm ir daudz mazāk, nekā vīriešu. Pievērsīsim liekāku uzmanību mūsu mērķauditorijām, lai radītu labāku un vienlīdzīgāku nākotni mūsu sabiedrībai.

Kāpēc vīrieši ienīst sievietes

Teiciens “vīrieši ienīst sievietes” šķiet absurds, jo visi labi zin, ka cilvēka galvenais dzinējs ir savas sugas turpināšana un vīriešiem sievietes ir vajadzīgas. Bet, kad paskatamies uz to, kā vīrieši spēj izturēties pret sievietēm, izmantojot viņas kā objektus un dažādi fiziski vai morāli iespaidojot, šis teiciens šķiet pat saprotams. 

“The internalisation of misogyny is not restricted to boys – it comes out of being raised by mothers,” celebrated author and psychoanalyst Susie Orbach tells me. “Because the mother is the person we are most dependent on, the rage and fear at being cut off from her or the terror of mother’s disapproval leads us to repress it. Girls grow up to be mums, so they internalise misogyny. But boys don’t grow up to be mums, so they feel thwarted and their power comes from feeling they can thwart back. For a boy it’s so confusing.”

Fear and dependence. It wouldn’t be expressed in terms of girls feeling shit about themselves because they’ve got their own internalised misogyny and boys being so damn frightened that they’ve got to control women.”

At the moment the political will to make these changes does not exist.

The male child feels that to be dependent on a woman is dangerous and this makes him feel vulnerable, which, without wishing to sound like Yoda, leads to fear, which leads to sadism. That anxiety is repressed and is expressed via the unconscious as misogyny.

The tenets of traditional masculinity – to dominate, to be tough – are not necessary to be a man.

Breaking the dependence on the mother as “primary carer” is the first step.

Šis aizved pie tēmas par paternitātes atvaļinājumiem. Redzot statisktiku, ir skaidrs, ka tie gandrīz vispār nestrādā. Un tas nav tapēc, ka vīrieši kategoriski negribētu palikt mājās un rūpēties par savu jaundzimušo, bet gan tāpēc, ka tas reāli nav finansiāli izdevīgi pārim. Tāpēc, ka pārsvarā heteroseksuālu pāru attiecībās vīrieši pelna vairāk par sievietēm, bērna kopšanas atvaļinājumu finansiāli izdevīgāk ir ņemt sievietei, jo vīrietis varēs turpināt pelnīt savu lielo algu. Ja viņš aizietu atvaļinājumā, ģimenes finansiālais stāvoklis jūtami pasliktinātos, jo atvaļinājuma nauda nav 100% algas apmērā. Par to arī tika aprakstīts grāmatā “Invisable women”. Bērniem jau no agra vecuma ir nepieciešami vīrieši viņu dzīvēs, līdz ar to mums vajag vīriešus bērnudārzos, pamatskolās, mājās utt.

avots:

https://www.gq-magazine.co.uk/article/men-hating-women

Kāpēc sievietes ir čūskas?

Lasot Jessica Walsh stāstu, secināju, ka tie cilvēki, kas pret viņu vissliktāk izturējās, bija sievietes. Teiciens “sievietes ir čūskas” visiem ir labi zināms un katra meitene, kura ir bērnībā saskārusies ar citām mazām meitenēm, zin, kā tas izpaužas bērnos. Meitenes var būt nežēlīgas. Diemžēl, šī uzvedība nereti turpinās arī pieaugušo dzīvē. Tāpēc meklēju atbildi uz to, kur rodas šī uzvedība un kāpēc tas dažām nāk tik dabīgi.

I have found that women who are mean-spirited about other women were often raised by a mother who probably didn't like herself and didn't feel warmly toward women, in general, either.

Sievietes būs pret citām kritiskākas, ja viņām, kaut kas skaudīs. Sen zināms fakts, bet patiesība. Dažkārt vienkārši nav tik viegli saredzēt to, kas tad īsti skauž. Piemēram, ja kāda ļoti kritizē to, kā tu audzini savu bērnu, ir iespēja, ka viņai ir problēmas tikt pie bērniņa.

Izskata ziņā. Jādomā par to, ko mācam jaunām meitenēm un sievietēm kopumā - meitenes jūt spiedienu no sabiedrības un vīriešiem izskatīties ideāli un tas rezultējas tajā, ka meitenes savā starpā sāk sacensties par ko tādu, ko nevar reāli sasniegt, jo visiem labi zināms, ka skaistuma standarti bieži vien nemaz nav īsti. Tas vislabāk redzams sociālajos tīklos. Kā arī skaistums katram cilvēkam nozīmē ko citu.

Līdzīgi kā ar izskatu, ir arī ar karjeru. Kad sievietes ir augšgalā, pie vīriešiem, protams, viņas sāpina un apspiež citas sievietes, kuras ir statusā zemāk par viņām. To dara, lai vīriešu acīs tiktu uztverta nopietni, kā arī “nogāž kāpnes” citām, lai neviena nepaņemtu viņas vietu. 

Konflikts:  The United Nations, for instance, has set the goal of reaching gender parity, particularly at the highest levels, by 2026. This obviously poses a potentially major problem. More women in senior positions means — if the statistics cited earlier are a genuine reflection of reality — more women in positions of power where they can bully female staff with impunity. Not necessarily a development in line with all these UN statements on “empowering women.”

But the idea of female solidarity — and even a sisterhood — in its idealism tends to ignore the darker side of human nature, with its competitiveness, selfishness and ambition that we are all liable to fall prey to, regardless of gender.

skaists raksta nobeigums:

“When it comes to our kids, I believe that there is much we can do and say to give our daughters the sense that their lives will be equally important to those of men, and I'll teach my daughter that she'll get there by supporting—and not criticizing—other girls. If I'm careful, one day she'll be a woman who will speak positively about other women.”

Avoti:

https://www.psychologytoday.com/us/blog/insight-is-2020/201309/women-who-hate-other-women-the-psychological-root-snarky?page=1

Seth Meyers, Psy.D., is a licensed clinical psychologist, TV guest expert, author, and relationship expert.

How To Fight Subtle Sexism At Work

Šajā mājaslapā ir labi un īsi paskaidrots seksisms un, galvenais, doti piemēri tam kā ar to cīnīties. 

I think we need to recognize that men are actually amazing, amazing allies in this battle.

https://www.huffpost.com/entry/jessica-bennett-feminist-fight-club_n_57d86570e4b09d7a688051f6?guccounter=1

Jessica Walsh

Viņai uzsākt savu karjeru bija salīdzinoši vienkāršāk, jo sāka strādāt pie Paula Scher. Vēlāk, kad nodibināja savu kompāniju kopā ar vīrieti Stephan Sagmeister un kļuva par pasaulē atpazīstamu vārdu, sākās problēmas. Viņai ir aktīvi sociālie tīkli un, jo vairāk viņai izdodas sasniegt, jo vairāk cilvēku viņai uzbrūk.

“If I was a man, no one would have attributed my promotion to sleeping with my partner. If I was a man, no one would attribute my success to my looks instead of my merits. “

Viņa arī ir meklējusi atbildi uz to, kāpēc tā notiek. Pat tik daudz, ka izveidoja savu mājaslapu, kurā atbild uz dažiem no šiem jautājuiem. Īsumā par to, kāpēc vīrieši ir karjeras augšgalā, tur ir pieminēti vairāki kritēriji:

1) Sexism & Racism in the Workplace

2) Lack of Diversity in Mentors & Idols Historically

3) The responsibility of childbearing

4) Trans and non-binary people in the workplace

As designers, women earn 79% of their counterparts who are men, and this number is even lower for women of color.

Viņa ir izveidojusi globālu bezpeļņas organizāciju ar bāzēm 280 pilsētās visā pasaulē. Tā saucas “Ladies, Wine & Design”. Kas tas ir? “Only .1% of creative agencies are founded by women & non-binary people, and the numbers are even smaller for women/non-binary BIPOC. Our mission is to see more diversity in the creative industry, especially within leadership roles. LW&D takes an intersectional approach to this work. We offer free mentorship circles, portfolio reviews, talks & creative meetups for underrepresented creatives.” Tuvākā vieta Latvijai, kur notiek šīs sanāksmes, atrodas Somijā, Zviedrijā un Krievijā.

Pēc šī var secināt, ka arī dizaina nozarē seksisms ir liela problēma.

Avoti:

https://ladieswinedesign.com

https://12kindsofkindness.com/the-steps/kill-them-with--kindness/jessie/

https://www.pmg.com/blog/celebrating-women-design/

Atziņas no grāmatas:

Vispārējie secinājumi: Grāmatā ir parādīts tas, cik ļoti trūkst datu par sievietēm visās dzīves jomās. Tas ir aprakstīts skaitļos un ar piemēriem no dzīves. Kā arī šo datu trūkumam ir meklēti pamatojumi. Viss atduras pret seksismu.

Mans jautājums bija, kāpēc seksisms vispār sākās? Jo mēs labi zinam, ka senajās kulturās sievietes godāja pat vairāk kā vīriešus un mūsu spēja iznēsāt bērnu tika redzēta kā svēta mistērija, bet šobrīd tā ir sievietes lielākā vājība. Daļēju atbildi tajā radu no “Arkla teorijas”. Šī teorija runā par industrializācijas pašu sākumu. To brīdi, kad cilvēki lauksaimniecībā pārgāja no lāpstu izmantošanas uz arklu. Arklu izmanto kopā ar kādu dzīvnieku, kas to velk un cilvēks to spiež iekšā zemē, lai veidotu vagas. Ir skaidri zināms, ka vīriešiem ir par 75% vairāk spēka ķermeņa augšdaļā, nekā sievietēm, tāpēc viņiem, protams, šo darbu darīt ir vieglāk. Kā arī sievietes ir tās, kas pārsvarā rupējas par bērniem. Ja strādā ar lielu dzīvnieku, tad nevari tā aši visu apstādināt, lai palīdzētu bērnam, bet ar lāpstu to līdz šim varēja. Veidot vagas ar arklu ir efektīvāk, nekā ar lapstām, to vieglāk ir paveikt vīrietim un viņš līdz ar to var nopelnīt vairāk. Sākas nevienlīdzīgums starp dzimumiem.

Šajā brīdī man rodas jautājums par to, kāpēc gan mēs tā sadalījāmies, ja tehnoloģiju attīstība cilvēkam nāk tik dabīgi? Kāpēc gan lai daba mums liktu tā veidot pasauli sev apkārt, ka mēs, t.i. abi dzimumi,  nevarētu laimīgi kopā pastāvēt? Un šis noved pie filozofiskāka jautājuma par to, kas tad vispār ir dabīgs un ko mēs saprotam ar šo jēdzienu. Jo var argumentēt, ka datori ir nedabīgi, bet tie ir izveidoti no materiāliem, kurus var iegūt no šīs zemes. Tos izveidoja cilvēki, kas arī nākuši no zemes. Var teikt, ka viss, kas nāk no cilvēka iekšējās dabas ir dabīgs un mums vajadzētu pēc tā dzīvot, nevis likt tai pielāgoties mūsdienās izveidotajiem standartiem. Bet arī pedofīlija ir dabīga. Vai mums to vajadzētu pieņemt? Vai cilvēks ir dabīgs? Vai mēs esam par tālu attīstījušies šajā pasaulē, lai mūs uztvertu kā daļu no dabas? Vai tiešām būtu labāk, ja mēs atgrieztos atpakaļ un dzīovotu kā mūsu senči?

Kopumā, par cilvēka dabu un to, kāpēc mēs daram to, ko daram ir veselas zinātnes un daudzi velta savas dzīves, lai iegūtu atbildes uz šiem jautājumiem. Tēma - dzimumu vienlīdzība dizaina nozares augšgalā ir par šauru, lai visu apskatītu.

Galvenā atziņa no grāmatas: Mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kur tiek skaļi sauktas tādas frāzes kā “vienlīdzība” un “nav atšķirības starp sievieti un vīrieti!”. Bet, lai arī cik skaista šī ideja neizskatītos uz papīra, sievietes un vīrieši nekad nav bijuši un nekad nebūs vienādi. Mums ir jāpieņem tas, ka sieviete vienmēr būs tā, kurai ir jāiznēsā berni un kura par tiem visvairāk rūpēsies. Sievietes arī pārsvarā būs tās, kuras vairāk rūpēsies par sabiedrības vecāko daļu un invalīdiem. Vīrieši vienmēr būs fiziski stiprāki par sievietēm un, protams, mūsu ķermeņu uzbūves nekad nebūs vienādas. Dzimumu vienlīdzība nav unisekss. Vienlīdzība ir izpratne par abiem dzimumiem un attiecīga pasaules pielāgošana tai.

Paula Scher

“Paula Scher is one of the most influential graphic designers in the world. Described as the “master conjurer of the instantly familiar,” Scher straddles the line between pop culture and fine art in her work. “

1991.g. Paula sāka darbu Pentagram un tajā laikā bija vienīgā sieviete tur. Ar laiku viņa kļuva par pirmo kompānijas direktori.

Viņa jau no sākta gala strādā grafikas dizainā un visa viņas dzīve ir saistīta ar to. Pat viņas vīrs ir dizaineris. Svarīgi pieminēt, ka viņai nav bērnu. Netflix veidotajās sērijās “Abstract” viena no sērijām ir par Paulu. Viņa ļoti maz izsakās par feminismu un tas, manuprāt, ir ļoti pozitīvi, jo rodas iespaids, ka tā nav bijusi liela problēma viņas dzīvē. Te ir pāris citāti no šīs sērijas, kas mani uzrunāja:

 “... and then you go “Oh my God! How am I going to solve this problem?” Then you walk up the stairs, go in to the ladies room, put on your lipstick and figure it out.” Šo dzirdot, es atplauku smaidā, jo viņa ir visvarīgākā persons savā uzņēmumā un dara nopietnu darbu, bet kā daļu no tā, viņa piemin kaut ko tik sievišķīgu kā lūpukrāsu, nevienā brīdī neieminoties, ka tas nav, kaut kas normāls... Jo viņas norma ir būt sievietei. To var novērot reti, jo, kā varēja lasīt grāmatā “Invisable women”, “norma” parasti ir vīrietis un vīrieša daba. Ir prieks redzēt izmaiņas.

“If I'm sitting with a new client, I can see in the first glance that he's thinking why he got this old lady. ... I just tought “I'm a designer. Look at it!” Te viņa aicina skatīties tālāk par dizaineri vai dziainera dzimumu un koncentrēties uz viņas paveikto darbu, nevis viņu.

Avoti:

“Abstract: The Art of Design” by Netflix

https://www.pentagram.com/about/paula-scher